Sporta žurnālists Arnolds Šmits

LSM 3165 Large

Sporta žurnālists Arnolds Šmits dzimis 1909. gada 14. martā Rīgā. Viņa vārds Latvijā ir pazīstams, taču tikai šauram lasītāju lokam. Tie ir cilvēki, kas interesējas par mūsu sporta vēsturi. Pēc Otrā pasaules kara Latvijas sporta arhīvi atradās aiz trejdeviņām atslēgām. Garie okupācijas gadi Latvijā draudēja nogremdēt visu iepriekšējo paaudžu paveikto. Taču slepus pāri robežai atnāca sporta grāmatas, kuru autori bija Vilis Čika, Gunārs Gubiņš un Arnolds Šmits. Viņi arī bija trīs “lielie vaļi” brīvajā pasaulē, uz kuru mugurām turējās mūsu sporta vēstures saglabāšana, dokumentēšana un … rakstīšana. Viens no lielās rakstošās trijotnes bija Arnolds Šmits, kas visu mūžu nostrādāja avīžniecībā Latvijā, Vācijā un Austrālijā.

Slide7

Uz Latviju no tāluma pārvesta A. Šmita un V. Čikas sarakste no tiem gadiem, kad kopā tika rakstītas grāmatas par sportu, arī daļa no viņa dienasgrāmatām, kuras izdevies paglābt. Vēstules rakstītas uz zīdpapīra. Tās liecina par rakstītāja impulsīvo dabu, emocionalitāti un spēju rakstīt ātri, izteiksmīgi un gandrīz bez labojumiem. A. Šmits nav varējis paciest sausu un garlaicīgu vervelēšanu. Kādā vēstulē V. Čikam 1963. gada martā viņš rakstīja: “Kā redzi, arī visos šajos nosūtītos manos darbos – katrā gabalā, ir vietas “ārpus temata”, jo citādi es nevaru. Tāpēc nav grūti svītrot, atstājot tikai šauro lietišķo, bet tāds nav mans raksturs ne dzīvē, ne rakstos. Man riebjas enciklopēdiskas un statiskas lietas”. Tāpēc arī viņš tā spēja iedzīvoties sporta notikumos, situācijās un cilvēku likteņos, ka brīžiem šo un to pielika arī no sevis, tā sakot, uz spalvas rēķina.

Picture29

Arnolda Šmita rokraksts, raksts "Latviešu sportistu pārstāvji Austrālijā"

Pirmā A. Šmita grāmata bija “Sporta Latvija”, kas iznāca 1955. gadā autora paša izdevumā. Otrā grāmata “Zelts, sudrabs, bronza”, kas veltīta latviešu sportistiem Olimpiskajās spēlēs. Tā tapa sadarbībā ar Vili Čiku. Grāmata tika uzrakstīta 10 gadu laikā. 1960. gadā to izdeva “Grāmatu Drauga” apgādā Amerikā. Kā pats A. Šmits izteicies, tā ir grāmata, kuru rakstījuši divi autori divos kontinentos: Amerikā un Austrālijā. Tad sekoja “Sporta smaids” (1961) un grāmata “Neaizmirstamie sporta brīži un zvaigznes” (1966). Grāmatas kļuvušas par hrestomātiskiem izdevumiem, kurām tajos gados nebija konkurentu dzimtenē. Tagad “trīs lielo” darbu vērtē ne tikai kā spožu žurnālistu veikumu, bet arī kā izcilus sava laika dokumentētājus un vēstures pētniekus.

Sporta Latvija Large Large     Sporta smaids Large

Puika uzauga, siļķītes sverot, tēva Jēkaba Šmita bodē Lēdurgā. Pirmo izglītību guva Lēdurgas draudzes skolā, kuru beidza 1922. gadā. Tā paša gada rudenī iestājās Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijā, kur sāka interesēties arī par sportu. Vasarā, braucot uz Lēdurgu, vienmēr līdzi ņēma futbola bumbu, bet baznīcas dārzā dūšīgi tika mests pašdarināts paegļa koka šķēps. 1927. gadā ģimnāzijas komandā spēlēja basketbolu, bet gadu vēlāk spēlēja par pussargu “Latvijas Sporta biedrības” 3. futbola vienībā, uzspēlēja arī galda tenisu un biljardu. Pats ironizēja: “izrādījos sportā neapdāvināts, kaut līdz šodienai plātos, ka esmu spēlējis futbolu kopā ar Latvijas valsts vienības kapteini Jāni Lidmani, kas bija arī mans skolas draugs. “Džeks” Lidmanis aizsoļoja līdz Latvijas izlases sastāvam, bet es netiku nekur. Vēlāk, sporta žurnālista gaitās tēvzemē visvairāk rakstīju par futbolu, jo vismaz vienu sporta veidu vajadzēja pastudēt pamatīgi.”

Picture15

Arnolds Šmits kopā ar latviešu futbolistiem Baltiešu sporta svētkos Augsburgā (Vācijā), 1946. No kreisās: 1. Jānis Lidmanis, 2. Pēteris Lauks, 3. Jānis Bebris, 4. A. Šmits. Autors nezināms

Rakstīšanas dziņa A. Šmitu vajājusi no agras bērnības, tā mantota no tuvajiem radiem – Mērnieku laiku autoriem Reiņa un Matīsa Kaudzītēm, jo Arnolda māte bija dzimusi Kaudzīte un viņas tēvs bija rakstnieku brālis. Skolā zēns izcēlies domrakstu rakstīšanā. Ģimnāzijas pēdējā klasē seši puikas pat izdeva savu žurnālu “Šuri-Muri”. Arnolda “līdzstrādnieki” bija viņa klases biedri, vēlākie Latvijas valsts vienības basketbolisti Pauls Maike un Artēmijs Podnieks.

1927. gadā A. Šmits iestājās Latvijas Universitātē Lauksaimniecības fakultātē un kopš 1928. gada piederēja studentu korporācijai “Selonija”, kas latviešiem devusi daudz lielu sportistu: Hugo Vītolu, Vili Rozenbergu, Vladimiru Bērziņu, Jāni Andriksonu, Elmāru Biti, Eduardu Andersonu, Edgaru Rūju, Miķeli Danci un citus. Taču zemes lietas Arnoldu nemaz neinteresēja. Kaut studijas ilga kādus 10 gadus, viņš nekur tālu vis netika, “jo visās dzīsliņās ritēja tikai domas par sporta žurnālistiku”.

Picture6

Arnolds Šmits ar Paprikašu, 3. vietas ieguvējs žurnālistu sacensībās Rīgas hipodromā, 1939.

1927. gadā bija iespiests pirmais rakstiņš “Futbola sezonu iezvanot” Eduarda Tūbeļa rediģētajā un Liepājā izdotajā laikrakstā “Mūsu Sports”. Vēlāk visas Arnolda rakstīšanas dziņas “saskrēja” populārajā laikrakstā “Sporta Pasaule”, kuru viņš izdeva kopā ar draugu no Selonijas Nikolaju Seglenieku. Viņa skolotājs un vienīgais paraugs žurnālistikā bija Adolfs Plūms, kas trīsdesmito gadu pirmajā pusē laikrakstā “Latvis” izveidoja iespaidīgāko sporta nodaļu latviešu presē. Nikolajs Seglenieks par Arnoldu rakstīja, ka viņš bijis produktīvs rakstītājs, labprāt visu rakstījis pagari, rakstījis ātri un uzrakstīto pārlasot, reti atradis pārlabojamas vietas, cildinājis visu pozitīvo un maz vārdu veltījis kritikai. Viņam piemitis draudzīgs veids sarunās un intervijās, tā izvilinot vārdus un domas, un bijusi prasme dzirdēto interesanti uzrakstīt.

Pirmo rakstu “Sporta Pasaulei” - “Sports mūsu un ārzemju armijās” A. Šmits uzrakstīja 1931. gada maijā. 1933. gadā pēc dienesta Rēzeknē, viņš atkal atgriezās “Sporta Pasaulē”. Nikolajs Seglenieks jaunajam censonim parādīja, kā strādā spiestuve un kā top avīze. Arnolds Šmits palika “Sporta Pasaulē”, tā sakot, uz mūžu. Šmits Arn. Šm. Six. un Vox bija viņa signatūras paraksta vietā zem rakstiem vai reportāžām. Pēc N. Seglenieka aiziešanas kara dienestā 1934. gadā A. Šmits ieņēma redaktora vietu. Kopā ar N. Seglenieku no 1934. gada līdz 1938. gadam izdeva sporta mēnešrakstu “Starts”, bet no 1936. gada līdz 1940. gadam žurnālu “Šacha Māksla”.

Picture5

LSM 18 10 Large      Picture4

1940. gads – komunisti nacionalizēja Latvijas presi. “Sporta Pasauli” pārvērtās par “Sarkano Sportu”. Avīzes bijušie līdzstrādnieki izklīda uz visām četrām debesu pusēm. Sākoties vācu okupācijai, atsāka iznākt arī “Sporta Pasaule”. 1943. gadā laikrakstā parādījās arī A. Šmita raksti. Kādu laiku viņš strādāja arī laikraksta “Tēvija” redakcijā. 1944. gada 28. septembrī A. Šmits kopā ar žurnālistu Hermani Zaļumu atstāja Rīgu un ar velosipēdiem devās Ventspils virzienā, tad vēlāk nonāca Liepājā, no kuras uzsāka ceļu uz Vāciju. Vēlāk viņš pārcēlās uz mazu bavāriešu pilsētiņu Lauingenā pie Donavas, t. i., starp Augsburgu un Minheni. Tā kā Arnolda vājība bija makšķerēšana, tad par Donavas pieteku Brencu bija liels prieks.

Picture16

1947. gadā pie Donavas pietekas Brencā

A. Šmits vēl kopā ar deviņiem vīriem nodibināja žurnālistu kopu un sāka izdot laikrakstu “Latvija”, kas iznāca Ginsburgā divas reizes nedēļā. Šajā izdevumā ievietots ap 100 A. Šmita rakstu. Tāpat publicējās Lībekas laikrakstā “Latvju Sports” un laikraksta “Tēvzeme” pielikumā “Sports”.

1949. gadā ceļš A. Šmitu aizveda uz tālo Austrāliju. Arnolds Šmits un “Austrālijas Latvietis” – šie vārdi nesaraujami saistīti kopš laikraksta dzimšanas dienas 1949. gadā. Bez neviena izlaiduma – 1359 reizes Arnolda vadītā sporta nodaļa sasniedza lasītājus Austrālijā un visā pasaulē. Viņa mīlestība uz sportu un sporta žurnālistiku ilga vairāk nekā pusgadsimtu.

LSM 2883 Melburna 1978 Large

Latvijas sporta vecmeistaru tikšanās Melburnā, ap 1977./1978. 1. rindā no kreisās: Alfrēds Hermanovskis, Andrejs Bērziņš, Jānis Lidmanis; 2. rindā: Kārlis Sātiņš, Arnolds Šmits, Aleksandrs Vanags, Juris Skadiņš, Aleksandrs Tīlmanis. Autors nezināms

1976. gadā Gunārs Bērzzariņš, kas strādāja kopā ar Arnoldu Šmitu “Austrālijas Latvietī” ieteica “trim lielajiem” (G. Gubiņam, V. Čikam un A. Šmitam) sagatavot grāmatu par latviešu sportu trimdā. Bet tam nebija lemts piepildīties. Pēc gadu desmitiem citi cilvēki Latvijā un svešumā paveica ieceri un 2001. gadā iznāca “Trimdas latviešu sporta vēsture. 1945 – 1995”.

A. Šmits centās rakstīt patiesi un godīgi, jo kā viņš pats teicis - “ir ļoti viegli rakstīt, ja neko nezin, bet grūti, ja zin."

Picture22

Lielais aiziešanas brīdis pienāca 1978. gada 10. septembrī. Izvadīja Arnoldu Šmitu 15. septembrī ar sēru dievkalpojumu no Sv. Trīsvienības baznīcas Austrummelburnā. Pelnu urna novietota Folknera kapsētā.

14.03.2021.