Latvijas basketbola leģendai Alfrēdam Krauklim – 110

Krauklis - 14

Autore: Daina Grīnhofa

Runājot par Latvijas basketbola vēsturi, Alfrēda Kraukļa (1911-1991) vārds tiek pieminēts bieži. Taču šobrīd par viņu runāt ir īsti vietā, jo 8. decembrī aprit 110 gadu kopš Meistara dzimšanas, savukārt pirms 30 gadiem 17. novembrī Krauklis aizgāja Mūžībā.

Kraukļa sporta karjeru var iedalīt vairākos posmos – viņš bija zvaigzne basketbola laukumā pagājušā gadsimta trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados. Astoņkārtējs Latvijas čempions Starta (1933, 1938, 1943, 1944) un Daugavas (1945-1948) sastāvā. No 1932. līdz 1940. gadam spēlējis valstsvienībā, piedalījies 28 spēlēs. Eiropas vicečempions (1939; 6 spēles, 39 punkti).

Nākamais svarīgais posms viņa sporta gaitās – veiksmīgs treneris, viens no vīriešu basketbola zelta panākumu kaldinātājiem četrdesmitajos un piecdesmitajos gados, jauno sportistu audzinātājs. No 1958. līdz 1964. gadam Rīgas VEF vecākais treneris, no 1964. līdz 1972. gadam Rīgas VEF treneris. Lielākais panākums – 3. vieta PSRS čempionātā (1960). 1957. un 1963. gadā Latvijas PSR izlases vecākais treneris. Lielākais panākums – 3. vieta PSRS Tautu 3. spartakiādē (1963). Latvijas PSR izlases treneris Tautu spartakiādēs 1956. gadā (1. vieta) un 1959. gadā (3. vieta).

Zinošāks lasītājs varbūt jau ir pamanījis, ka izlaists būtisks fakts – no 1940. līdz 1949. gadam Krauklis bija spēlējošais treneris Dinamo, Startā un Daugavā. No 1949. līdz 1958. gadam viņš noorganizēja un vadīja komandu Spartaks (Rīgas ekspresis).

SPELEJOSAIS-TRENERIS-001-1

Spēlējošais treneris Alfrēds Krauklis un viņa komanda parādē. Meistarsacīkstes Ļvovā 1950. gadā. Zēni izcīnīja uzvaru.

Runājot par iepriekšējā rindkopā minēto laika periodu, jāpiezīmē, ka medijos ir pieejama informācija par Latvijas Spartaka vīriešu komandu, taču Alfrēda Kraukļa piemiņas dienas sakarā vēlos nedaudz pastāstīt par Kraukļa trenēto Spartaka sieviešu komandu, un šajos stāstos atklāsies Kraukļa personība, kuras būtiskākā iezīme – krietnums.

Diemžēl pati ar groza bumbu neesmu saistīta, un šī vēstījuma pamatā ir manas mātes Ritas Bražas (vēlāk Grīnhofas) atmiņu stāsti par basketbolistes gaitām jaunībā (kādu laiku viņa bija arī komandas kapteine). Šajos stāstos vienmēr tika pieminēts Krauklis jeb Vecais, kā viņu mēdza dēvēt komandas biedri un audzēkņi. Visticamāk, šī iesauka sākotnēji bija domāta kā pagodinājums (pieredzes bagātākā komandas biedra nozīmē, jo viņš izcēlās ar precīziem metieniem, laukumā bija attapīgs un viltīgs), taču šo iesauku pārņēma visi, neskatoties uz gadu starpību.

Arī mana mamma viņu tā sauca. Mamma bija 19 gadus jaunāka par Kraukli, taču no dzīves aizgāja 6 gadus pirms sava elka, un neprātīgi aukstajā 1985. gada janvāra dienā Krauklis bērēs spītīgi stāvēja kailu galvu un rokās pamazām apledoja milzīgas dzeltenas rozes. Atvadās piedalījās arī vairākas Spartaka basketbolistes, un protams, mammas tuvākā draudzene Aina (fotogrāfijās viņas abas parasti ir blakus – mammai 9. numurs, bet Ainai 3.).

ALFREDS-KRAUKLIS-blakus-no-labas-RITA-BRAZA-un-AINA-2

Spartaka meitenes ar treneri Alfrēdu Kraukli. Labajā pusē draudzenes Rita (9. numurs) un Aina (3. numurs).

Gatavojot materiālu šim rakstam, pāršķirstīju mammas basketbola albumu. Daudzās no fotogrāfijām redzams Krauklis. Cik labi, ka mamma ir veikusi pedantiskus ierakstus zem bildēm! (Tekstus zem fotogrāfijām neuzlaboju.) Tādējādi rodam apstiprinājumu, ka sieviešu Spartaks piedalījies daudzās nozīmīgās sacensībās un arī sacensību ģeogrāfiskais arsenāls gana plašs:

Foto ar Kraukli. Parāde Kazaņā 1949. gada 24. jūlijā. Rīgas Spartaks – vīrieši.
Latvijas kausa izcīņa 1949. gadā, Spartaka sieviešu komanda piedalās 1. reizi; 1. vieta.
Apvienības Spartaks PSRS meistarsacīkstes Ļvovā 1950. gadā. Zem foto ierakstīts – zēni izcīna čempiona nosaukumu. Meitenes izcīna 3. vietu.
Odesa, 1951. gads. Spēle ar Maskavas apgabalu (uzvarējām).
Spēle ar Rostovu, 1953. gads, uzvarējām.
Batumi, 1953. gads.
Spēles moments ar Paņevēžu, 1953. gads (zaudējām).
Latvijas meistarsacīkstes, 1953. gads. Ar Kazaņu (uzvarējām).
PSRS meistarsacīkstes Kauņā, 1954. gads.

Vairākās fotogrāfijās nav attēlots spēles moments, bet basketbolisti nobildēti pirms došanās ceļā. Šajās fotogrāfijās redzama arī Kraukļa slavenā cepure – naģene, par kuru mammas sarunās ar citām „meitenēm” daudzkārt dzirdēju šādus vārdus: ”Atceries Vecā šausmīgo cepuri? Atceries, kā mēs to pirms sacensībām paslēpām? Atceries, ka bijām spiestas atdot, jo Krauklis teica, ka bez cepures viņš nekur nebrauks. Kā – kāpēc? Jo tā ir veiksmes „žoķene” un ka bez tās mēs nevinnēsim.

KRAUKLIS-AR-CEPURI-001-1

Alfrēds Krauklis (2. rindā vidū) ar slaveno cepuri. Minska, 1951. gada 8. februārī 4. pilsētas turnīrs. Zēnu komanda.

Diemžēl mammas basketbola draudzeņu vārdus atceros daļēji, bet dažus tomēr nosaukšu – varbūt šo visu izlasīs viņu piederīgie. Tātad jau pieminētā Aina, viņas visur gāja kopā, tikās arī pēc sporta gaitām. Kad abām ar pusgada starpību dzima bērni, mani nosauca par Dainu, bet Ainas dēls ir Dainis (mēs gan dzimām apgrieztā secībā).

Otra mammas tuvākā draudzene bija Dzidra, pie viņas ģimenes Rīgā Tilta ielā gājām ciemos līdz Dzidras nāvei. Mamma bieži stāstīja par Vālodžu Veltu un Aiju Kauguri. Vienmēr tika pieminēta Inita un Edīte (albumā zem viņas foto ir rakstīts – Edīte, velna meitietis).

Ierakstos minētas arī dažādas iesaukas – Otiņš, Stroķis, Melnais. Mana mamma teica, ka Krauklis dažreiz viņu uzrunājis: „Nu, Braža – Kraža – Brunovskis! ” Un mamma vienmēr smējās. Brunovskis!

Vairākas reizes dzirdēju stāstu, ka meitenes nav ņēmušas vērā Kraukļa teikto, ka pret katru pretinieku jāizturas nopietni. Reiz esot vēl palikušas pēdējās sacensības ar galīgi vāju komandu. Uzvara jau esot bijusi rokā. Spēlējušas pa roku galam. Rezultāts kļuvis sliktāks un sliktāks. Kad sākušas spēlēt nopietni – bijis jau par vēlu… Kā mēs raudājām! Balvā uzvarētājām bija tiem laikiem nesasniedzams dārgums – rokas pulkstenis.

SPARTAK-MEITENES-001-1

Spartaka sieviešu komanda meistarsacīkstēs Ļvovā 1950. gadā. Meitenes izcīnīja 3. vietu.

50. gados Rīgā kopā ar basketbola komandu no Tartu Medicīnas institūta nonāca vēlāk slavenais igauņu aktieris un dziedātājs Bruno Oja, kurš pirmais Rīgā uzstājās angļu valodā. Viņš iemīlējās latviešu meitenē Maijā un palika galvaspilsētā uz ilgāku laiku. Tā Bruno Oja nonāca pie Kraukļa. Protams, viņš bija labs spēlētājs, taču Ojam patika „zīmēties”, un to viņš, pēc mammas stāstiem, darījis arī šādi – kad Bruno atkal iemetis kārtējo grozu, tūlīt pārstājis spēlēt un, lai izpelnītos aplausus, sīkā riksītī skrējis apkārt zālei goda apli. Krauklis dusmās kliedzis: „Mērkaķis tāds, būtu labāk spēlējis, nevis ākstījies!”

Tātad komanda Spartaks kļuva par Vecā mūža darbu, un 1958. gadā tā pārtapa VEF meistarkomandā. Krauklis bija šīs komandas dvēsele (treneris un menedžeris vienā personā). Viņa vadībā komanda ieguva savu īpatnējo basketbola rokrakstu, kas to darīja pamanāmu pat ASK zelta panākumu ēnā. Trenera Kraukļa vadībā izauguši daudzi izcili Latvijas basketbolisti – arī olimpisko spēļu sudraba medaļas ieguvējs Cēzars Ozers un Eiropas čempions Visvaldis Eglītis.

Alfrēda Kraukļa vārdā nosaukta VEF sporta skola, katru gadu notiek Alfrēda Kraukļa piemiņas turnīrs.

2016. gadā pie nama Zvaigžņu ielā, kur dzīvoja treneris, tika atklāta piemiņas plāksne, bet Alfrēdam Krauklim veltītais pirmais piemiņas turnīrs pirms 25 gadiem sākās Meža kapos ar pieminekļa atklāšanu basketbola Lielmeistara atdusas vietā.

Piemineklī iekalti vārdi – Mosties un cīnies! – un attēlotas trīs zvaigznes, basketbola grozs un bumba, kas krīt grozā. Visas relikvijas, kas svarīgas, lai meistars varētu trenēt Debesu basketbola komandu.
Piedalījos pieminekļa atklāšanā, jo vienmēr atceros dzelošo janvāra dienu, kad Krauklis atvadījās no manas mammas.

Foto no Dainas Grīnhofas personīgā arhīva, portreta foto no Latvijas Sporta muzeja krājuma

10.01.2021