Apsveicam Latvijas daiļslidotāja Liju Jērcumu – 80. Dzimšanas dienā!

 Jercuma foto no albuma 14 1

Latvijas čempione individuālajā slidojumā (1961, 1962, 1963) un pāru slidojumā ar Arkādiju Hitrovu (1962, 1963), sporta, teātra un mākslas cilvēks Lija Jērcuma nupat rudenīgi siltajā 30. oktobra svētdienā Saulkrastos sagaidīja savu 80. Dzimšanas dienu…

Lija Jērcuma piedzima Jelgavā 1942. gada 30. oktobrī Ernas un Emīla Jērcumu ģimenē. Māte – Erna Jērcuma (dz. Lešinska, 1911 – 2008), tāpat kā tēvs Emīls (1906 – 1995) bija radoši, darbīgi un sabiedriski cilvēki. Viņi aprecējās 1941. gada 22. jūnijā. Mājās valdīja mūzika, māksla un kustība. Savam laikam laikmetīgi moderni cilvēki. Abi “mūžīgie” pedagogi – skolotāji. Tēvs, kvēls grestietis, šķiet, beidzis Jelgavas Valsts Skolotāju institūtu (JVSI), kurā savā laikā strādāja pedagogs Jānis Greste (1876 – 1951). Viņš bija matemātikas un fizikas skolotājs. Trīsdesmito gadu vidū strādāja Rīgas pilsētas 38. pamatskolā, vadīja skolēnu kooperatīvu un arī aviācijas pionieru pulciņu (kustību savā laikā valstī iedibināja Latvijas Aeroklubs). Tēvu pirmajā padomju gadā (1940. gada 20. augustā) iecēla skolu programmu un mācības grāmatu novērtēšanas komisijā, lai noteiktu, vai bērnus pareizi māca matemātikā.

Māte bija īpašs cilvēks

Trīsdesmito gadu prese pilna sludinājumiem ar dažnedažādiem piedāvājumiem: apgūt klavieru un akordeonu spēli, apmeklēt plastikas, ritmikas, dejošanas un baleta kursus. Tāda bija pirmās neatkarīgās Latvijas jauno sieviešu pasaule. To palīdzēja veidot populārie sieviešu izdevumi – avīzes un žurnāli “Sieviete” (1924 – 1927), “Sievietes Rota”(modes žurnāls, 1925), “ Sievietes Balss” (avīze, 1933 – 1936), žurnāli ”Daile” (1930 – 1933) un “Sievietes Pasaule” (1932 - 1940). No izdevumu lapām pretī strāvoja mūžīgās sievišķības un skaistuma ideāli, erotika, noslēpumainība, emancipācija, kas jaudīgi caurvija rakstus un fotoattēlus ar skaistu sieviešu – kino un teātru aktrišu, dejotāju portretiem un ķermeņiem. Dažnedažādo studiju mērķis bija izglītot un veidot modernu latviešu sievieti.  Šo Latvijas trīsdesmito gadu izdevumu daiļo būtņu pasaule bija arī Ernas Jērcumas pasaule.

20221021 125911 2  20221021 130006 2

Lijas mamma Erna, 20. gs. 30. gadi (foto: A. Zvirbuls, Rīga) un mazā Lija aptuveni piecu gadu vecumā

Viņa, būdama uzņēmīga, trīsdesmito gadu vidū izveidoja plastikas kursus. Vispirms Jelgavā, Katoļu ielā 44 (skolas mājā), tad arī Rīgā. Privātstundas notika grupās un atsevišķi. Kursu audzēkņi apguva ķermeņa pārvaldības tehniku, ritmiku, plastiku un mākslas deju. Rīkoja audzēkņu kursu vakarus. 1937. gada 8. decembrī laikrakstā “Zemgales Balss” par Ernas Jērcumas plastikas kursu audzēkņu vakaru, kas notika dienu iepriekš, rakstīja: “Vakars bija pulcējis pilnu Latviešu biedrības zāli ar skolu jaunatni, audzēkņu vecākiem u. c. plastisko deju cienītājiem. E. Jērcuma un viņas sniegumi jelgavniekiem jau pazīstami no agrākiem gadiem. Ar lielu neatlaidību viņa cenšas izkopt savu kursantu ķermeņus, veidot tos harmoniskus un daiļus, pievēršot uzmanību arī ritmam. Viņas audzēkņu priekšnesumi vakar liecināja, ka darbs nav bijis velts un vecāki ar lielu interesi varēja vērot savu bērnu sasniegumus.” Paralēli plastiskas kursiem 30. gadu beigās viņa izveidoja privāto “muzikālo bērnu dārzu”, kurā uzņēmu bērneļus no trīs gadu vecuma.

1938. gadā E. Jērcuma pati rakstīja žurnālā “Sievietes Pasaule”, ka kustība ir pāri visam: “Cik daudz nama mātes, ierēdnes un citas sievietes neievēro savu ķermeni, aizbildinoties ar nevaļu, darbu un pat ar saviem gadiem! Sevišķi pēdējo gan mums, vajadzētu atmest uz visiem laikiem. Vingrot un, līdz ar to kopt savu ķermeni nekad nav par vēlu. To vajag sākt jau agrā bērnībā un turpināt līdz sirmam vecumam.” Ar šo pārliecību viņa dzīvoja visu savu garo mūžu. Pēc daudziem gadiem, kad Lijai bija kādi 13 gadi, ģimene pēc kara ieguva zemes gabalu Saulkrastos, Tilta ielā un uzcēla vasaras māju Ķīšupes krastā, kas pāris simts metrus tālāk ietecēja jūrā. Vasaras tika pavadītas šeit, kā atcerējās Lija tikšanās reizē, tad: “Kad mamma šeit dzīvoja, viņai viss bija sadalīts pa stundām. No vieniem līdz diviem pa pliko sauļojās tur augšā uz 2. stāva balkona. Tad no tikiem līdz tikiem bija jābūt pie jūras. No tikiem līdz tikiem darāms tas tas tas…Viņai viss bija sastādīts. Viņa bija ļoti pacietīga. Pie vecuma sāpēm vienmēr teica: “Jānoskaita līdz septiņi, tad pāries”… No jaunības viņai ļoti patika plastika… Viņai pat kailfoto ir. Citā bildē viņa nofotografējusies kā Ragana (dejas izpildītāja – dēmoniska būtne ar kaķa tēlu uz gaistoši melna tērpa). Mamma bija uz kaķiem. Man bildītes ir. Mammai bija saglabājušās viņas jaunības gadu dažādu fotogrāfu bildes. Gribētos aiznest uz fotogrāfijas muzeju. Viņa stingri ņēmās. Toreiz saucās plastika. Ar plikām kājiņām. Drusku līdzīgi kā mākslas vingrošana. Kustības ar mūziku. Pati iestudēja dejas, meklēja mūziku. Pati arī uzstājās. Aizrāvās ar Dunkanes skolu (Aisedora Dunkane, 1877 – 1927, brīvās dejas stila radītāja). Viņa kaut kādos brīžos brauca uz Vāciju – mācīties kādos kursos. Pati uzrakstīja grāmatu par ritmiku 1.-4. klasei (tas jau bija pēc kara). Iesieta tagad Rīgas dzīvoklī stāv.” Šopēns, Šūmanis, Grīgs, Štrauss, Valdteifels. Polkas, valši, mazurkas un vēl sazin kas… Vēlāk Lija izslidoja dejas ar Grīga un Sensānsa mūziku. Visa dzīve viena nebeidzama kustība un māksla. Tāda bija vide, kurā auga mazā Lija.

Pēc kara ģimene dzīvoja Rīgā. Vecāku darba dzīvē šķietami nekas nemainījās. Tikai dzīve bija cita. Jērcumi dzīvoja komunālā dzīvoklī K. Barona un Lāčplēša ielas stūra namā. Trīs ģimenes dalīja vienu virtuvi un vienu vannas istabu. Vēlāk – septiņdesmitajos pēc apprecēšanās Lija pārcēlās dzīvot uz Upes ielu Brasas tilta rajonā.

Ernas Jērcumas plastisko deju studija un muzikālais bērnudārzs pārgāja Latvijas PSR Mākslas lietu pārvaldes pārziņā. Bet audzēkņu kursu vakari notika LPSR Krievu drāmas teātrī un LPSR Valsts Jaunatnes teātrī. Piecdesmitajos gados viņas vadītie kursi “pārcēlās” uz Izglītības un zinātnes darbinieku namu. E. Jērcuma turpināja bērnos attīstīt ritma izjūtu, muzikālo dzirdi, mūzikas izpratni un iztēli, izkopt kustību koordināciju un harmonija uz mākslas vingrošanas pamatiem. Vēl 1961. gada sākumā E. Jērcuma devās uz Maskavu papildināt zināšanas kvalifikācija celšanas kursos ritmikā pie Maskavas konservatorijas profesores Ņinas Aļeksandrovas, docentes E. Šišmarjovas un citām pasniedzējām. Vārdus “plastikas kursi” nomainīja vārdi “ritmikas pulciņš”. Vēlāk – no 1949. gada strādāja E. Dārziņa mūzikas skolā par ritmikas skolotāju mazāko klašu bērniem. Brīžos, kad māte bija kaut kur aizbraukusi, ritmikas pulciņa nodarbības vadīja Lija.

Pēc kara tēvs strādāja Rīgas 1. vidusskolā, vēlāk Rīgas Anrī Barbisa 11. vidusskolā (bijusī franču liceja). Pat palīdzēja pārcelties uz skolas jauno ēku Mēness ielā. Sabiedriskums viņu noveda pat līdz 1954. gadā Rīgas pilsētas Proletāriešu rajona izpildu komitejas norīkotai vēlēšanu komisijai (iecirknī Nr. 38/9) PSRS Augstākās Padomes vēlēšanām.

Lijai ir kāds atmiņas stāstiņš par to, kā tēvu 1952. gadā atbrīvoja no fizikas skolotāja amata Rīgas 1. vidusskolā ar formulējumu “kā skolotāju, kas nespēj izpildīt padomju skolas metodiskos norādījumus”. “Es nezinu, vai tā atlaišana bija sakarā ar viņa reiz stāstīto: puikas spēlējuši aktu zālē bumbu un trāpījuši vienai no divām pie sienas pakārtajām bildēm – Ļeņinam vai Staļinam. Tu saproti, tā bilde nokritusi, un vienai bildei aizmugurē bijis valsts prezidenta Ulmaņa bilde”.

Uzslavas raksts Jercuma1 

Latvijas PSR Izglītības ministrijas uzslavas raksts L. Jērcumai, 4. klases skolniecei

Piecdesmito gadu vidū sen jau vairs nebija nekādas buržuāziskās iekārtas. Nabadzību un nomāktību varēja kliedēt tikai atmiņas. Nostaļģija pēc kaut kā pazaudēta. Pēckara sievietes, kas gadus desmit dzīvojušas pēc citiem skaistuma standartiem, vēl atcerējās krāšņo 1941. gadā uzņemto amerikāņu režisora H. Brūsa Hamberstona muzikālo filmu “Saules ielejas serenāde”. Ar izcilās norvēģu daiļslidotājas Sonjas Henie, Džona Peina, Miltona Bērla, Linas Bari, Glena Millera un viņa vadītā orķestra piedalīšanos. 1946., 1947. gadā Rīgas kinoteātros “Gaisma”, “Imanta”, vēl arī 1961. gadā šur tur perifērijā (Ogrē, Ventspilī u. c.) filma tika rādīta. Vislielākais kuriozs – sludinājumam par šo filmu kinoteātrī “Ogre” bija pievienota piezīme “13. februārī – 18.00 amerikāņu mākslas filma «Saules ielejas serenāde», kuru bērniem līdz 16 gadiem skatīties aizliegts”. Deviņdesmito gadu sākumā filma atkal parādījās mūsu kinoteātros.

Pavasaris uz ledus

Otra muzikālā filma ar skaistu un daiļu slidošanu parādījās pēc 10 gadiem. Tā bija Vīnes kinostudijā tapusī filma «Pavasaris uz ledus” (“Frühling auf dem Eis”), kura Latvijā netika izrādīta. Filma tomēr pa nezināmies ceļiem iegūta un redzēta. Daiļo slidotāju vieglās un graciozās kustības, putna lidojumam līdzīgais slidojums Lijai licies bezgalīgi skaists. Tā par mūsu mazo brīnumaino daiļslidotāju rakstā “Meitene dejo uz ledus” (autore S. Druva) vēstīja laikraksts “Padomju Jaunatne” 1956. gada 29. janvārī. Lija bija kļuvusi par meiteni, kas dejo uz ledus.

Jercuma foto no albuma 26 1 pirmie soli   Jercuma foto no albuma 2 1

Lijas Jērcumas "pirmie soļi" daiļslidošanā, pa labi - "lielais" treneris Voldemārs Ozols, Daugavas stadions, 20. gs. 50. gadu sākums

L. Jērcumas atmiņas par ledus gaitu sākumu: “Tēvs bija dabūjis kaut kādas filmas, to starpā arī bērnu filmas, starp kurām iespējams bija “Pavasaris uz ledus”. Kā kara laika trofeja (Vīnes kinostudija "Wien-Film am Rosen Hügel", kur filma uzņemta, līdz 1955. gadam atradās padomju okupācijas varas rokās). Tētim bija īstās daiļslidošanas slidas ar zobiņiem. Pieliktas pie īstiem melniem daiļslidošanas zābakiem. Man bija kādi astoņi gadi. Bija tā, ka vienā agrā pavasarī … viņš mani aizveda uz Daugavas stadionu. Tas bija aprīlis vai marts. Uz ledus bija tādas peļķes… Bet man labi “turējās” kājas, stabili stāvēju. Nebija tā, ka es ļodzītos. Es jau biju koordinēta. Mamma mani staipīja līdzi visās vingrošanās… Tad pavasarī tur parādījās tāds Ozols.” Tas bija treneris, bijušais latviešu strēlnieks, vieglatlēts un daiļslidotājs Voldemārs Ozols (1893? - 1963), kas mācīja tik labi, cik nu spēja. Sākās regulāras nodarbības sporta biedrības «Daugava» daiļslidošanas sekcijā. Vēlāk, kad Lija jau bija Daugavas un Rīgas čempione, tad trenējās pie Vladimira Perepeļicina. Treneri gan vairāk bija vārda pēc. Drīzāk padomdevēji.

Jercuma foto no albuma 8 1  Jercuma foto no albuma 6 111

 

Lija skolas gaitas uzsāka Rīgas pilsētas 8. septiņgadīgajā skolā (līdz ar 1955. gadu – Rīgas 50. vidusskola), kas atradās Sarkanarmijas ielā (tagadējā Bruņinieku ielā). Maza, maza daiļslidotāja zaļos svārciņos un baltā blūzītē. Vēlāk Lija izauga līdz metram piecdemit seši. Ideāls augums slidošanai. 8. septiņgadīgās skolas 3. klases pioniere jau bija ieguvusi trešo sporta klasi daiļslidošanā. “Sīkā” slidoja gan masu slidotavās, gan uz Ķīšezera ledus līdzās Saules dārzam, gan Mežaparka Kultūras un atpūtas parka slidotavā. Mažaparka slidotava bija īpaša. Darbdienas vakaros un brīvdienās masu slidotava bija slidotāju pārpilna, te varēja redzēt ne tikai bērnus un jauniešus, bet arī vecākās paaudzes sportotājus, kuru slidot prasme bija visai apskaužama. Te trenējās arī daiļslidotāji, kas nebija devušies bēgļu gaitās vai repatriējušies uz Lielvāciju 1939. gadā. Pāri labi apgaismotajam ledum vienmēr skanēja moderna mūzika. Un kur nu vēl Kultūras un atpūtas parka ledus karnevāli ar uzvedumiem un dažādu tautu dejām… Bet bija reize, kad L. Jērcumai nācās Krievijā slidot baznīcā – uz mākslīgā ledus laukuma.

 

Jercuma foto no albuma 5 1

"Ledus svētki" Mežaparkā, 1953

 

Piecdesmito gadu daiļslidošanā dalībnieku un biedrību ziņā nekāda lielā bagātība un rosība nebija. Daiļie trenējās “šaurā lokā”, kā toreiz rakstīja prese. Rīgā darbojās divu biedrību - «Dinamo» un «Daugava» un Kultūras un atpūtas parka daiļslidotāji. Viss slidošanas smagums gūlās uz sporta biedrības “Daugava” pleciem. Arī treneru nebija. Lijas Jērcuma slidošanas gaitu sākumā republikā nebija neviena sporta meistara daiļslidošanā. Lūk, viņas pārdomas par šo laiku: “Man vispār nebija, kas māca. Visu, kur es kaut ko iemācījos, piruetes vai kaut ko tamlīdzīgu noskatījos no citiem. Cik reizes mēģināju un mēģināju, lai to izdarītu. Nebija jau treneru. Tas bija tas ārprātīgākais… Tev no malas neviens neko nepasaka. Tu tikai pats ar sevi visu laiku. Kur ko redzēju, kaut ko pamanīju kādās sacensībās, tā centos atkārtot. Tāpēc pēdējais ārprāts bija ar lēcieniem. Es aizbraucu uz Maskavu, uz kaut kādām vissavienības sacensībām. Izrādījās, ka lēcienā jāieiet ar līkumu uz slidas šķautnes. Mani par netehnisku lēcienu diskvalificēja. Es nezināju, ka ir tāds paņēmiens…”

 

Jercuma foto no albuma 13 1 

Latvijas daiļslidotāji, ap 1954. No kreisās: 1. Voldemārs Ozols, 7. Lija Jērcuma

 

Skolā viņai bija teicamas sekmes un priekšzīmīga uzvedība. Spēlēja teātri (skolotāja Rasma Luika vadīja literāro pulciņu). Gāja Jāzepa Mediņa mūzikas skolā, spēlēja klavieres. Darīja visu, ko lika: “Pusseptiņos no rīta cēlos. Gāju slidot. Skolas tērps portfelī. Man atļāva lukturus ieslēgt Daugavas stadiona mākslīgā ledus laukumā. Tad es paslidoju. Stundu. Uzvilku tērpu un devos uz skolu. Bieži vien neatlika laika matemātikai. Tad tētis pa nakti izrēķināja uzdevumu un no rīta es gāju uz skolu”. Pēc principa “darīju visu” – sešdesmito gadu sākumā pat skrēja ātrslidošanas sacensībās skolā un pārstāvēja pat Kultūras darbinieku Arodbiedrību.

 

Jercuma foto no albuma 9 1  Jercuma foto no albuma 11 1

 

Tūlīt pēc Otrā pasaules kara, tāpat kā pirms kara daiļslidošanu Latvijā pārsvarā saprata kā deju uz ledus. Tātad dejošana. Sacensībās varēja startēt pat ar solo deju. Un to Lijai bija daudz. Katru sezonu viņa iepriecina skatītājus ar jaunu deju. Vai tā bija Sensānsa “Gulbja deja” (1958. gada Latvijas čempione tituls) vai Grīga «Anitras» deja, vai 1962. gada janvāra ledus svētkos izpildītā deja “Āksts”. Lija izteicās, ka “āksta” vispārējais vērtējums bijis - “Tas bija laikam pa priekšu. Dejas izpildījums nebija parasts.” Viņas izpildītie solo gabali atnesa arī panākumus vissavienības sacīkstēs. IV PSRS Arodbiedrību ziemas finālsacensībās daiļslidošanā Kazaņā 1959. gada 2. martā L. Jērcuma (BSB "Daugava") izcīnīja 2. vietu individuālajā dejā. Bez mammas profesionālās acs un milzīgās pieredzes tās nebūtu tapušas…

 

LSM 12.230  LSM 12.260 - 30 EUR 11

IV PSRS Arodbiedrību ziemas finālsacensību daiļslidošanā programma un diploms par sacensībās izcīnīto 2. vietu, Kazaņa, 1959

Pirmā lielā ienākšana daiļslidošanas sabiedrībā notika 1953. gada Latvijas PSR meistarsacīkstēs (14., 15. februārī), kad Daugavas stadionā 24 dalībnieku vidū “mazajā galā” – jaunatnes klasē startēja sešas meitenes. Uz ledus kāpa meistarsacīkšu jaunākā dalībniece – desmitgadīgā skolniece Lija Jērcuma, kas starp sešām izcīnīja 3. vietu ar 19,7 punktiem (no 30 iespējamiem).

11 LSM 12.219 1  LSM 12.234 - 15 EUR 111

L. Jērcumas apbalvošana Rīgā, Daugavas stadiona ledus slidotavā. Diploms par izcīnīto 3. vietu Latvijas PSR 1953. gada meistarsacīkstēs daiļslidošanā

Uzvaras nāca viena pēc otras, sākot jau ar III sporta klasi, tad viena pakāpe augstāk – II sporta klase, un pirmā… 1958. gadā Rīgas čempionātā pirmo reizi izpildīja I klases normatīvu. Uzvara arī dejās uz ledus. Lieliska 1953./1954. gada sezona. Lija ir labākā jaunā daiļslidotāja – Rīgas un Daugavas meistarsacīkšu uzvarētāja. 1955. gadā viņu atzīst par vienu no izcilākajām republikas sportistēm – sievietēm. Ap šo laiku Lija kļuva par modeli “ledus biedram” daiļslidošanā – Latvijas čempionam dejās (1953, 1954, 1955) un topošajam gleznotājam, Rozentāla mākslas skolas audzēknim Harijam Dehovam. Uzgleznotais portrets vēl arvien atrodas Saulkrastos. Vēlākos gados H. Dehovs bija pazīstams ainavists un kluso dabu gleznotājs.

LSM 12.222 1 Dehova glezna  

L. Jērcuma pāra elementa – pacēliena  izpildījuma laikā kopā ar H. Dehovu, Rīgā, Mežaparka slidotavā, ap 1955. gadu. H. Dehova gleznotais L. Jērcumas portrets

1961. gada 8 un 9. aprīli «Daugavas» stadionā notika Draudzības sacensības Tallina – Rīga, vienlaicīgi tās bija arī Igaunijas meistarsacīkstes. Sacensības starp Rīgas un Tallinas daiļslidotājiem notika kopš 1956. gada. Igauņi vienmēr komandu vērtējumā bija uzvarējuši latviešus. Tā tas bija arī šajās sacensībās. Izņēmums – ļoti labs Lijas starts. Viņa pirmo reizi startēja pēc meistarklases programmas. Pēc teicami noslidotās izvēles programmas L. Jērcuma no trešās vietas pakāpās uz otro vietu. Meistarklases uzvarētājas – R. Pībara (T) 458,9, L. Jērcuma (R) 452,5, T. Tamma (T) 449,6. 1961. gada februārī uzvara rīdziniecei L. Jērcumai deviņu republiku ziemas spartakiādē Alma-Atā (tagadējā Almati) pirmajā klasē brīvās izvēles slidojumā.

LSM 12.226 1  LSM 12.221 1

1962. gada sākumā Latvijas čempioni Lija Jērcuma un Arkādijs Hitrovs pārstāvēja republiku Nikolaja Paņina (1871 - 1956, pirmais Krievijas olimpiskais čempions daiļslidošanā, 1908) balvas izcīņas sacensībās Ļeņingradā (tagadējā Sanktpēterburga). Lija 18 dalībnieču vidū  ieguva 12. vietu, bet vīriešu sacensībās 14 dalībnieku konkurencē Arkādijs – 12. vietu. Kā Lija tikšanās reizē piemetināja: ”Mēs apmēram vienādi slidojām. Nekas sevišķs tur nebija. Mūs vienkārši salika kopā – vajadzēja pāri. Viņam jau nebija viegli mani pacelt, jo es jau biju tāda mollīga.” Pāris tomēr tika izveidots veiksmīgi. 1962. gadā viņi pirmo reizi startēja Cēsīs – 1. Latvijas PSR ziemas sporta spēlēs, kas notika no 3. līdz 11. februārim. Tolaik tas bija vienīgais sporta pāris, kas atbilda vissavienības sacensību standartiem. Martā sekoja pirmais lielais starts vissavienības sacensības. I PSRS Tautu ziemas spartakiādē Sverdlovskā sporta pāriem daiļslidošanā sudraba medaļas izcīnīja Latvijas pāris – Lija Jērcuma un Arkādijs Hitrovs.

Jercumas

I PSRS Tautu ziemas spartakiādes finālsacensību daiļslidošanā programma un piemiņas suvenīrs, Sverdlovska, 1962. Medaļa L. Jērcumai par izcīnīto 2. vietu IV PSRS Arodbiedrību ziemas finālsacensību daiļslidošanā, Kazaņā, 1959

Ar gadiem Lija, tāpat kā Arkādijs bija palikuši vienīgie meistarklasē. 1962. gada 21. 22. un 23. janvārī Daugavas mākslīgā ledus slidotavā notika to gadu grandiozākās sacensības daiļslidošanā. Ar vairāk kā 50 labāko PSRS daiļslidotāju piedalīšanos. Prestižajās sacensībās startēja arī L. Jērcuma, sasniedzot 15. rezultātu. Pavasarī – 21. un 22. aprīlī šī mēroga sacensības ieguva jaunu nosaukumu Rīgas pilsētas darbaļaužu deputātu padomes izpildu komitejas dāvāto ceļojošu balvu sacensības “Dzintara slidas”. Startēja divdesmit pieci sportisti no Maskavas, Ļeņingradas, Kirovas, Alma-Atas, Tallinas, Maskavas apgabala un Rīgas. Sieviešu konkurencē aiz pirmo trīs vietu ieguvējām – ļeņingradietēm – T. Žukas, J. Sergejevas un L. Pahomovas, Latvijas čempione L. Jērcuma spēcīgajā konkurencē izcīnīja piekto vietu.

Jercuma foto no albuma 25 1

Latvijas daiļslidotājas, 20. gs. 50. gadu vidus. No labās - 1. Zinaida Šteinberga-Bērziņa, 3. Lija Jērcuma

Pēdējie gadi Lijas slidošanas karjerā aizritēja mazliet skumji, kaut arī bija labākā. Arī vissavienības starti bija samērā veiksmīgi. Jaunas paaudzes daiļslidotāju vilnis vēl bija tikai kaut kur pie apvāršņa. Pēc 1963. gada Lija daiļslidošanas karjerai pielika punktu.

Dzīve bez slidām

Lijai bija divdesmit gadi un no tiem desmit veltīti slidošanai. Pati dzīve lika domāt par amatu vai profesiju. Pēc daiļslidošanas un vidusskolas pabeigšanu pāris gadus pievērsās trenera darbam. Pie Lijas pirmos soļus uz ledu sāka vēlāk pazīstamā daiļslidotāja Baiba Zvejniece. Taču Lija visu bērnību un pieaugšanas gadus bija pavadījusi mūzikas, tēlošanas un spēlēšanas pasaulē. Vajadzēja iegūt izglītību, un Lija Jērcuma devās uz Ļeņingradu. Nesen – 1963. gadā Ļeņingradas Valsts teātra, mūzikas un kino institūtā (Ленинградский государственный институт театра, музыки и кинематографии, vēlāk Российский государственный институт сценических искусств) bija izveidota Leļļu teātra katedra. Mirklis atmiņām: ”Mani “lellēs” uzņēma kā brīvklausītāju, jo “lielajos” aktieros es netiku iekšā. Pēc pusgada dabūja teicamnieka stipendiju un tad ieskaitīja “īstajos” studentos. Kad beidzās 1. kurss, mani izmeta ārā. Atskaitīja kā profesijai nederīgu. Man bija stiprs krievu valodas akcents, bet man jau to neuzsvēra… Mana mamma bija šausmās. Viņa bija enerģiska. Un atbrauca uz Ļeņingradu, noskaidrot, kas noticis. Mūsu Rīgas komunālajā dzīvoklī – kaimiņos dzīvoja Viktora Krūmiņa (1923 – 1990, kādreizējais Latvijas PSR Ārlietu ministrs) māte. Tētis kaut kā tika pie V. Krūmiņa audiencē un dabūja norīkojuma papīru no leļļu teātra, ka teātris mani ņems darbā pēc studiju beigšanas. Tā es atkal atsāku mācības 2. kursā. Tas vispār bija ārprāts… Gribēju arī slidot, bet tur tā konkurence daiļslidotāju vidū bija milzīga. Studijas arī aizņēma visu brīvo laiku. Es jau kārtīgi mācījos. Man ļoti patika mācīties. Ņēmos vaigu sviedros. Studentu dzīves četri gadi ar nelielu pārtraukumu aizritēja ātri. Mamma man sūtīja naudiņu. 60 rubļus. Tas jau bija daudz!” Lija mācījās cītīgi un augsto skolu pabeidza.

Ap 1969. gadu L. Jērcuma ienāca Rīgas valsts Leļlu teātrī kā diplomēta aktrise. Tas bija gads, kad leļļinieki atzīmēja savu divdesmit piecu gadu jubileju. Spēlēt patika. Patika arī režija. “Es zināju, ka gribu vēl mācīties “pa kustību līniju”, aspirantūrā, un braukt uz Ļeņingradu vēlreiz. Izdomāju, aizbraucu. Man tas praktiskais ļoti patika, ne teorētiskais. Tad es tos divus gadus nomācījos (papildinājos) asistentūrā. Tad atbraucu atpakaļ. Tas bija tas skaistākais laiks. Foršs laiks”.

Starp leļļu teātri vēl pamanījās iesaistīties valsts pirmā pašdarbības ledus baleta veidošanā (1969). Līdzdarbojās kā skatuves kustību konsultante dažādu režisoru lugās dažādos profesionālos un pašdarbības teātros. “Rīgā leļļu teātrī iestudējam Šveiku ar aktieri Egonu Maisaku (1974). Es pie viņiem uztaisīju kustības. Strādāju Valmieras teātrī pie Oļģerta Krodera – Šekspīra “Hamlets” iestudējumā (1972)."

Septiņdemitajos un astoņdesmitajos strādāja kā pasniedzējai Latvijas konservatorijā (tagadējā mūzikas akadēmija), Rīgas pionieru pilī, Mākslas darbinieku namā, VEF Tautas teātra studijā u. c.. Kādu laiku arī Latvijas televīzijā. 1984. gadā L. Jērcumam vadībā tika uzņemta televīzijas filma “Smaids arēnā» par populāro Rīgas cirka mākslinieku Virkausu (Alfons Virkavs, 1909 - 1988). Videoierakstā viņš stāstīja par savu cirka numuru tehnoloģiju.

Lija Jercuma

Lija Jērcuma 2022. gada 21. oktobrī, jubilejas priekšvakarā

Šobrīd Viņas dzīve rit starp Saulkrastiem un Rīgu. Vasaras pie jūras. Ziemas – Upes ielā. Lija Jērcuma regulāri seko līdzi norisēm pasaules un Latvijas daiļslidošanā. Cik spēka – nūjo. Paldies par lielisko tikšanās reizi, atmiņām, kurās daudz bijis arī jautru atgadījumu.

Novēlam “dikti” nūjot arī turpmāk, aizstaigāt līdz jūrai, un lai vēlreiz un vēlreiz smaidot varētu teikt: “Bija jautri!” Vēlreiz sirsnīgs sveiciens apaļajā jubilejā!

Fotogrāfijas no Latvijas Sporta muzeja krājuma un L. Jērcumas personīgā arhīva

Latvijas Sporta muzeja vārdā

Rita Apine

10.11.2022