Atvadu sveicieni Latvijas Sporta muzeja dvēselei Dzintrai Grundmanei

Šodien atvadāmies no basketbolistes, TTT meistarkomandas kapteines Dzintras Grundmanes. Viņas mūžs noslēdzās 2024. gada 16. janvāra agrā rītā.

1989. gadā, kādā vasaras dienā Rīgā, topošā sporta muzeja pagaidu telpās bijušā privātmājas otrā stāvā Tālivalža ielā (pirmajā stāvā atradās Rīgas Sporta pils sporta atribūtikas darbnīca), iezvanījās telefons. Klausulē atskanēja simpātiska sievietes balss. Sieviete stāstīja par kāda Visvalža Bērziņa, Jelgavas onkulīša kolekciju. Tā bija Dzintra Grundmane. TTT meistarkomandas izcilniece.

 Dzintra Grundmane (no ģimenes arhīva)

Nedaudz vēlāk – 1990. gadā Viņa atnāca strādāt uz muzeju. Mazais Tālivalža ielas “muzejs” ieguva valstiskas aprises – tika dibināts Latvijas valsts sporta muzejs ar vēlākajām kultūrvēsturiski un arhitektoniski elegantām telpām Vecrīgā, Alksnāja ielā 7 un 9.

Viņas atnākšana bija kā svaiga vēja brāzma. Lielisks intelekts un godīga cilvēka reputācija.

Kara laika bērns – dzimusi 1944. gada 11. augustā. Bērnība un skolas gadi aizritēja Pārdaugavā – Smiļģa ielā 2. Vispirms – “mazās” skolas – Rīgas 38. pamatskola un Rīgas 5. vidusskola. Arī 3. Bērnu un jaunatnes sporta skola ar lielu basketbola bumbu sestās klases meitēna rokās, nodota pirmā trenera Viktora Strupoviča gādībā. Mazām skolām sekoja “lielās” – ar labu “ārpus sporta” izglītību – studijas LVU Fizikas un matemātikas fakultātē (gan ar pārtraukumiem līdz 3. kursam), tad Ģeogrāfijas fakultāte ar ģeogrāfa diplomu. Un beigu beigās Maskavas valsts kinematogrāfijas institūta Ekonomikas fakultātes neklātienes nodaļa. Pēc mācīšanās sešiem gadiem – darbs Rīgas kinostudijā administratores un filmu direktores amatā.

Bet sportā? Milzu panākumi: Rīgas TTT meistarkomandas spēlētāja (1962 – 1975). Laukumā saspēles vadītāja, cīnītāja. Četrus gadus TTT meistarkomandas kapteine (1972 – 1975). 11 uzvaras Eiropas čempionvienību kausa izcīņā kluba sastāvā.12 uzvaras PSRS čempionātos. Četras uzvaras PSRS Tautu spartakiādēs Latvijas PSR izlases sastāvā (1963, 1967, 1971, 1975). Divas uzvaras Latvijas PSR čempionātos (1965, 1974). Izlasē Dzintra aizvadīja 86 spēles. Beigu beigās spoži tituli un apbalvojumi: PSRS Nopelniem bagātā sporta meistare (1975) un Triju Zvaigžņu ordeņa 1. pakāpes Goda zīmes saņēmēja (1998).

Kinostudijā pavadītie gadi vēlāk ļāva veidot dokumentālās sporta filmas. Kinostudijas draugu un pašas pieredzes rezultātā tapa Anatolija Pjatkina un Andreja Apsīša “mazdarbiņš” par olimpieti Alfrēdu Ruku – pirmo izcilāko soļotāju cariskajā Krievijā.

1988. gadā sākās darbs pie kinožurnāla ”Sporta apskats”, kas bija veltīts Latvijas Sporta biedrības simtgadei. Pirmajai latviešu sporta biedrībai, kas dibināta 1891. gadā! Ar toreizējās sporta komitejas vadītājas un Latvijas Olimpiskās akadēmijas dibinātājas Dainas Šveicas svētību. Sasparojās topošā sporta muzeja cilvēki un Rīgas Dokumentālo filmu studijas profesionāļi. Dokumentālais sporta “gabals” „LSB – bildēs un atmiņās” publiski tika parādīts biedrības simtgades svinībās 1991. gada 27. novembrī Rīgas kino namā A. Čaka ielā 67.

Un kur vēl grāmatas, kurām Dzintra bija līdzautore. Par viņas iedibinātajiem tematiskajiem ceturtdienas vakariem un Zvaigznes dienas sarīkojumiem nemaz nerunājot.  

Muzejā laikā no 1990. gada līdz šodienai darbojušies neskaitāmi cilvēki: gudri un griboši, mazāk gudri un mazāk griboši. Dzintra atnāca ar tādu apņēmību un enerģiju, kas pārsteidza jaunus un vecus. Nesavtīgums un godīgums pievilka visus. Arī pašu māju vecos “sportsmeņus”, kas laimīgi bija sagaidījuši Latvijas brīvības un neatkarības gaismu. Ar 1990. gadu uz Latviju plūda dokumenti, sporta balvas, fotogrāfijas, medaļas un citas vēstures liecības, par kurām atbildību uzņēmās arī Dzintra. Nāca simtiem vēstuļu, ziņu un notika tikšanās ar visu kontinentu trimdas latviešiem. Pilnīga uzticēšanās. Sadarbībā ar latviešu sporta darbiniekiem svešumā tapa kapitālais izdevums “Trimdas latviešu sporta vēsture” (1845 -1995) ar redaktori Dzintru Grundmani priekšgalā (2001). Neatkarīgi no tā, kādu amatu kādā posmā Dzintra ieņēma – muzeja krājuma vadītāja, muzeja direktore vai zinātniskā līdzstrādniece, docente Latvijas Universitātē vai pasniedzēja Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā, vai lektore Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē, Viņa vienmēr bija gatava uzklausīt un palīdzēt…

Tagad, kad Tevis nav, varam skaidri redzēt, ka deviņdesmitie un vēlākie gadi muzeja darbībā bija fantastiskākie gadi. Tev un muzejam. Milzīgas cerības un rosības pilni. Latvijas cilvēki gribēja palīdzēt aizpildīt to trako vēsturisko tukšumu sportā, ko radīja padomju okupācijas gadi. Nesa un dāvināja simtiem sporta priekšmetu, kaut arī kapacitātes to akadēmiskai apstrādei un iekļaušanai muzeja krājumā un Latvijas nacionālo vērtību krātuvē brīžiem ļoti pietrūka. Tu palīdzēji muzejam tapt, izdzīvot un augt. To visu Tu darīji mūsu dēļ. Ar patiesu misijas apziņu. Tavi pleci un gars nenodrebēja. Kā jau saspēles vadītājai laukumā pienākas.

Atvadoties, bezgalīgs paldies!

Rita Apine - Latvijas Sporta muzejs