Pirmais Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents Jānis Dikmanis

Latviešu Pjera de Kubertēna – Jāņa Dikmaņa dzimšanas datums ir 1882. gada 10. jūnijs.

Riteņbraucējs, Latvijas olimpiskās kustības patrons, daudzu sporta organizāciju vadītājs un Tieslietu ministrijas darbinieks.

Pie nozīmīgākajām grāmatām, kas iznāca latviešu sporta literatūrā emigrācijā, pieskaitāma arī Latvijas Olimpiskās kustības izcilākās personības Jāņa Dikmaņa sarakstītās atmiņas "60 sporta gadi", par kurām viņš 1965. gadā 22. martā rakstīja savam draugam – sporta žurnālistam Vilim Čikam, kas atbalstīja domu uzrakstīt par savu dzīvi un sporta notikumu redzējumu, palīdzot ar žurnālista pieredzi: "Būtu patiešām žēl, ja nevarētu manus atmiņu rakstus nodot nākošām paaudzēm. Arī nākamam latviešu sporta vēsturniekam tās būtu ļoti noderīgas". Grāmata dienas gaismu ieraudzīja 1965. gada jūnijā. Tā viņam bija dāvana 83. dzimšanas dienā...

Grāmatas izdevējs bija Ņujorkas Latviešu sporta biedrība. J. Dikmanis šādi motivēja grāmatas rakstīšanas nolūku: "Es vienkārši jutu par savu pienākumu, nodot nākamām paaudzēm savu pieredzi un zināšanas man tik tuvajā un mīļajā latviešu sportā. Atzīmēt faktus un notikumus, par kuriem neviens cits vairs nespēj neko liecināt, no kuriem daudzi nekad un nekur nav bijuši publicēti un tādēļ nav arī atrodami. Tas būtu mans devums Latvijas sporta vēsturei." Grāmata mums šodien ļoti palīdz pavērt ceļu uz Jāņa Dikmaņa dzīvi.

II Rīgas Riteņbraucēju biedrības (II RRB) biedru izbraukums uz Cēsīm, 1909. No kreisās: 1. Olimpiskās kustības aizsācējs, II RRB riteņbraucējs Jānis Dikmanis. Autors nezināms.

Jāņa sapnis bija ritenis. Kā daudziem puikām. Rīgu, kurā viņš bija piedzimis, 19. gadsimta beigās bija pārņēmis riteņu bums. Ar lielām pūlēm un pacietību izdevās iegādāties Aleksandra Leitnera fabrikā ražoto divriteni. Tas bija tad, kad jauneklis jau strādāja F. Meiera eksporta firmā un kad alga bija pieaugusi līdz 20 rubļiem mēnesī. Tad varēja iegādāties riteni uz nomaksu.

Darbīgums un uzņēmība viņu saveda kopā ar jaunekļiem, kuri vēlējās gudri sportot, nodibinot sporta pulciņu ”Labā griba”. Taču Jānis acis meta uz daudz lepnāku un turīgāku sportot mīlošu ļaužu pulcēšanās vietu – 2. Rīgas Riteņbraucēju biedrību, kas darbojās jau kopš 1891. gada, kuras mājvieta bija Nikolaja iela 67 (tag. K. Valdemāra iela).

II RRB sportisti, 20. gs. sākums. No labās: stāv - 2. J. Dikmanis. Autors nezināms.

Leitnera ritenis bija un nu varēja kļūt par riteņbraucēju. Jānis 1904. gada 15. janvārī iestājās 2. Rīgas Riteņbraucēju biedrībā. Tur bija pirmklasīgs braucamceļš – velotreks, sporta laukums, biedrības nams un brīnumskaits karogs. Taču par lielu braucēju viņš nekļuva – 1908. gadā beidza aktīvi sportot un pārgāja biedrības rīkotājos – palīdzēja organizēt un vadīt sacensības. Biedrības vadībā kopš 1894. gada līdz Pirmajam pasaules karam bija Roberts Kaktiņš, Eduards Birzmanis, Voldemārs Zamuels, Arvēds Bergs, Alfrēds Strausmanis, Jānis Bukolds, Jānis Taube, Mārtiņš Miljons un kā devītais – Jānis Dikmanis.

Pēc Pirmā pasaules kara atjaunojās vecās, pieredzes bagātās pilsoniskās sporta organizācijas. Kā viena no pirmajām darbību atjaunoja vecākā latviešu sporta biedrība – 2. Rīgas Riteņbraucēju biedrība. 1921. gada februāra sapulcē tika nolemts biedrībai dot jaunu nosaukumu Latvijas Sporta biedrība (LSB) un pārstrādāt statūtus, kurus pēc gada Rīgas Apgabaltiesa apstiprināja. Biedrības sporta lietu vadību uzticēja Jānim Dikmanim, kas no 1928. gada līdz pat 1944. gadam vadīja biedrību. Trīsdesmito gadu sākumā LSB biedru skaits pārsniedza 1000.

Sportu apvienoja ar darbu – divdesmito gadu vidū strādāja Tieslietu ministrijā par Saimniecības un finanšu nodaļas vadītāju.

1922. gadā kā Latvijas Sporta biedrības pārstāvis J. Dikmanis piedalījās Latvijas Sporta organizāciju apvienības un Latvijas Olimpiskās komitejas dibināšanā. Vēlāk jau kā Latvijas Olimpiskās komitejas vadītājam uzticēja 41 sportista lielās komandas pirmo lielo starptautisko startu VIII Parīzes olimpiskajās spēlēs Parīzē 1924. gadā.

Latvijas Sporta organizāciju apvienības un Latvijas Olimpiskās komitejas locekļi, 1922. No labās: 1. rindā - 1. Jānis Dikmanis. Autors: A.Swirbuls, Rīga.

Latvijas Sporta organizāciju apvienības valde, 1926.  No kreisās: 1. rindā - Dr. A. Grunups, R. Viducs, H. Grotnijs, Dr. A. Lindemuts, J. Dimanis, R. Klinsons, A. Melnbārdis, A. Volfs, J. Druģis; 2. rindā stāv – J. Kārkliņš, K. Treimanis, A. Ruks, R. Ibens, N. Bergs, Dr. E. Elsbergs. Autors nezināms.

1924. gadā Parīzes olimpisko spēļu laikā notika arī starptautiskie kongresi – boksā (19. jūlijā), cīņas sportā (20. jūlijā), un svarcelšanā (21. jūlijā). Mūsu valstī šīs trīs sporta nozares darbojās zem viena jumta – Latvijas Smagatlētikas savienības (LSS). Šajos datumos tad arī LSS atsevišķās sporta nozares uzņēma starptautiskajās organizācijās. Grieķu romiešu cīņā un brīvā cīņā pasaules meistarsacīkstes tika pielīdzinātas olimpisko spēļu norisei – četru gadu ciklam, bet Eiropas meistarsacīkstes jeb čempionātu nolēma rīkot katru gadu. LSS pārstāvji ar LOK priekšsēdētāja J. Dikmaņa diplomātiju, pateicoties labajām attiecībām ar SOK prezidentu Pjeru de Kubertēnu, iesniedza pieprasījumu – atļaut 1925. gada Eiropas meistarsacīkstes grieķu romiešu cīņā sarīkot Latvijā.

1925. gadā Dikmanis pārstāvēja Latviju Olimpiskajā kongresā Prāgā (29.V. - 4.VI). No Prāgas kongresa J. Dikmanis pārliecinoši ziņoja, ka Eiropas meistarsacīkstes 1925. gadā būs Rīgā. Cauri dažādām likstām, diplomātisiem gājieniem un latviešu pašu neatlaidībai beidzot tika saņemta vēsts, ka pirmās kontinenta meistarsacīkstēs grieķu romiešu cīņā notiks Rīgā 1926. gadā, pārvēršot galvaspilsētu par Eiropas sporta notikumu centru. Tās bija pirmās ievērojamākās sacīkstes Latvijas valstī. Šajā notikumā liels nopelns bija J. Dikmanim.

1926. gadā  SOK sesijā Lisabonā Dikmanis tika ievēlēts par Starptautiskās Olimpiskās komitejas locekli.

Starptautiskās Olimpiskās komitejas biedra karte LOK vadītājam J. Dikmanim, 1926. A. Vīksnas fotoreprodukcija.

Starptautiskās Olimpiskās komiteja kongress, Berlīne, 1930. No labās: stāv - 2. J. Dikmanis. A. Vīksnas fotoreprodukcija.

1932. gadā Dikmanis bija viens no trim Jāņiem – Latvijas pārstāvjiem Losandželosas olimpiskajās spēlēs. Divi vieglatlēti – soļotājs Jānis Daliņš un desmitcīņnieks Jānis Dimza. J. Dikmanis pildīja delegācijas pārstāvja pienākumus, piedalījās SOK sēdēs, kā arī darbojās vieglatlētikas tiesnešu kolēģijā. Atmiņu grāmatā “60 sporta gadi” lieliski aprakstīta Jāņa Daliņa cīņa par olimpisko medaļu: "Daliņš, kā zināms, piedalījās maratona – 50 kilometru – soļošanā. Uzsāka sacensību ļoti enerģiski, bet apmēram distances vidū viņam uznāca tā saucamais vājuma brīdis, un vairāki soļotāji aizgāja viņam garām. Kādā mūsu tautieša automašīnā es ar vicekonsulu Kalēju sekojām sacensību gaitai. Daliņam, vājuma brīdim iestājoties, iedevām nodzerties un mudinājām viņu nepadoties, cīņu katrā ziņā turpināt. Pēc kādām 15 minūtēm nogurums Daliņam pārgāja, un viņš sāka panākt vienu pēc otra priekšā aizgājušos konkurentus. Kad Daliņš pienāca pie mērķa, viņam vēl nedaudz priekšā bija anglis Grīns. Mana pārliecība ir, ja distance būtu bijusi dažus kilometrus garāka, Daliņš būtu arī Grīnu panācis un kā pirmais ieguvis zelta medaļu."

Latvijas olimpieši uz tvaikoņa „Europa”, 1932. No labās: 1. Jānis Dikmanis, 2. Jānis Daliņš, 3. Jānis Dimza. Foto: Baltischer Lloyd Reisebüro.

Latvijas Olimpisko komiteju J. Dikmanis vadīja līdz 1933. gadam. Tāpat kā vadīja Latvijas olimpisko komandu trijās Olimpiskajās spēlēs: Parīzē (1924.), Amsterdamā (1928.) un Losandželosā (1932.).

Latvijas Olimpiskā vienības dalībnieki pie Uzvaras arkas pēc vainaga nolikšanas pie Nezināmā kareivja kapa Parīzē, 1924.gada 4.jūlijā. No kreisās: A. Kalniņš, A. Gedvillo, O. Seviško, J. Oja, A. Motmillers, J. Dikmanis, A. Ķibilds, nezināms, A. Ruks. Autors nezināms.

LOK priekšēdētājs J. Dikmanis ar Latvijas riteņbraucējiem Olimpiskajās spēlēs Parīzē, 1924.  No kreisās: 1. Fridrihs Ukstiņš, 2. Roberts Plūme, 3. Jānis Dikmanis, 4. Aleksandrs Sinka, 5. Andrejs Apsītis. Autors nezināms.

Viņš bija vairāku neatkarīgās Latvijas Sporta organizāciju dibinātājs: Latvijas Vieglatlētikas savienības, Latvijas Sporta organizāciju apvienības (LSOA), Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK), Latvijas Fiziskās kultūras un sporta komitejas loceklis. Laikā no 1926. līdz 1947. gadam viņš bija SOK loceklis. Trīsdesmitajos gados Kultūras fonda lietpratēju komisijā par fiziskās audzināšanas jautājumiem LSOA pārstāvēja J. Dikmanis un A. Melbārdis. Kultūras fonda Domē ar 1934. gadu darbojās Marģeris Skujenieks, bet Padomē – kopā ar Teodoru Spādi un Voldemāru Cekulu – arī Jānis Dikmanis.

1939. gada vasarā olimpiskajā kongresā Londonā Dikmanis ar SOK prezidentu Bajē-Latūru pārrunāja iespēju 1942. gadā Rīgā sarīkot olimpisko kongresu. Taču Otrais pasaules karš un Latvijas okupācija pārvilka svītru cilvēku dzīvēm un arī neatkarīgās Latvijas sportam. Pēdējais Latvijas Sporta biedrības sarīkojums – Ziemassvētku vakars notika 1944. gada janvārī. 1944. gada augustā, dažus mēnešus pēc 40 sporta darbības gadu nosvinēšanas, Jānis Dikmanis ar ģimeni atstāja Rīgu un devās bēgļu gaitās uz Vāciju.

Atmiņas par bēgļu laiku ir smagas, kā viss, kas saistījās ar dzimtenes atstāšanu: "Vācijā, kur vairums latviešu bēgļu bija apmetušies uz pagaidu dzīvi, vairākās vietās nodibinājās sporta kopas un grupas, kas organizēja sacīkstes dažādos sporta veidos, galvenokārt volejbolā un basketbolā. Bet līdz ar to arī pacēlās jautājums par mūsu sportistu piedalīšanos nākošās olimpiskās spēlēs, kuras bija paredzētas 1948. gadā Londonā. Pēc SOK noteikumiem spēlēs var piedalīties tikai to valstu sportisti, kurās pastāv nacionālā olimpiskā komiteja. Sakarā ar to Latviešu sporta un fiziskās audzināšanas padomes sanāksmē aprīlī 1947. gadā Getingenē uz ātru roku nodibināja Latviešu olimpisko komiteju emigrācijā. Tanī iegāja: A. Bērziņš, J. Dikmanis, J. Daliņš, A. Melbārds, N. Zēbergs, profesors Dunsdorfs, V. Baumanis, mācītājs Caune, pulkv. Kripēns, K. Jēgers un sūtniecības sekretārs Londonā A. Kampus. Par trimdas olimpiskās komitejas nodibināšanu un mūsu vēlēšanos piedalīties olimpiskās spēlēs Londonā paziņoju Starptautiskās Olimpiskās komitejas toreizējam priekšsēdim Zigfrīdam Edstrēmam. Uz to saņēmu no viņa atbildi, ka SOK nevar šādu trimdas olimpisko komiteju atzīt, jo nacionālai olimpiskai komitejai jāatrodas savas valsts etnogrāfiskās robežās. Uz otru manu rakstu, ka esmu nodomājis piedalīties Stokholmā olimpiskā kongresā, kas bija paredzēts 1947. gada jūnijā, saņēmu atbildi, ka SOK nevar mani aicināt uz kongresu aiz tā iemesla, ka Latviju, kas ietilpināta Padomju Savienības teritorijā, turpmāk pārstāvēs PSRS delegāti. Raksta beigās Edstrēms piezīmēja, ka dots rīkojums SOK ģenerālsekretāram Lozannā man piesūtīt oficiālos komitejas biļetenus, kas iznāk ik 3 mēnešus. Šos biļetenus esmu visu laiku regulāri saņēmis."

Arī Zviedrijas latvieši uzsāka aktīvu “diplomātiju”, lai šajā lielajā valstu sanāksmē varētu piedalīties arī Latvijas Olimpiskās komitejas un SOK mūža biedrs Jānis Dikmanis. Tā bija cīņa par zaudētās Latvijas tiesībām piedalīties pirmajās pēckara olimpiskajās spēlēs Londonā 1948. gadā. Taču arī šoreiz visas cerības izgaisināja Zviedrijas OK prezidenta A. S. Edstrēma oficiālā atbilde Zviedrijas Latviešu Sporta pārvaldes sekretāram Valdemāram Kreicbergam, kurā tika paskaidrots, ka zviedru olimpiskā komiteja, kā sēdes organizētāja, uz kongresu ielūdza tikai tādu valstu olimpisko komiteju pārstāvjus, kurām ir savu valdību pilnvaras. Tā kā latviešiem neesot olimpiskās komitejas, tad arī J. Dikmaņa piedalīšanās neesot iespējama. Līdzīga satura atbildi uz J. Dikmaņa vēstuli olimpiskās komitejas sekretariāts jau viņam esot nosūtījis. Arī otrais trimdas sporta darbinieku mēģinājums cīnīties par labāko latviešu sportistu (Jāņa Stendzenieka, Valda Tetera, Alberta Priednieka u. c.) piedalīšanos pasaules spēcīgāko atlētu forumā beidzās nesekmīgi. Īpaši tas sakāms par lielisko šķēpa metēju Jāni Stendzenieku, kuram Stokholmas Latviešu palīdzības komiteja kopā ar sportistiem pēc Lielbritānijā dzīvojošo tautiešu lūguma saziedoja līdzekļus labu zviedru sacīkšu šķēpu iegādei. Latvija pasaules olimpiskajā kustībā atgriezās tikai ar 1992. gada vasaras un ziemas Olimpiskajām spēlēm...

Kā savu laiku rakstīja Latvijas Olimpiskās kustības pētniece Aija Erta, tad “Daudzu gadu garumā, sākot ar 1946. gadu par Jāņa Dikmaņa atbalstītāju, domu biedru un vēstuļu draugu kļuva  Everijs Brendedžs – SOK prezidents no 1952. līdz 1972. gadam. Viņš ne tikai informēja par SOK aktivitātēm, bet arī līdzi juzdams Dikmaņa ģimenes bēgļu liktenim, sūtīja viņam pārtikas un citu nepieciešamo preču paciņas, kā arī veltīja milzīgas pūles, lai Dikmanis varētu emigrēt uz ASV ar savu ģimeni un iekārtoties darbā.”

Pirmā Latvijas Olimpiskās komitejas prezidenta un Starptautiskās Olimpiskās komitejas locekļa dzīve noslēdzās tālu no Latvijas – Ņujorkā 1969. gada 7. jūnijā.

Jānis Dikmanis vienmēr paliks – mūsu pirmais Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents.

Foto no Latvijas Sporta muzeja krājuma.

10.06.2020.