Bokserim Žanim Dzenim 120

1 Dzenis

Autors: Vasilijs Šeļepjonoks, bijušais smagsvars, boksa treneris

14. janvārī – 120. dzimšanas diena boksa leģendai Žanim Dzenim (1902–1974), kurš bija pirmais Latvijas čempions smagajā svarā. Viņa dzīves gaitas aizsākās Bēnē, mūža lielākā daļa aizritēja Rīgā, bet dēkaiņa raksturs un vēsturiskie notikumi viņu aizveduši tālos pasaules ceļos – vispirms Krievijā, tad Francijā, vēlāk 5 gadus boksējoties Austrālijā.

Es viņu pirmo reizi sastapu kā padsmitnieks 1968. gadā, kad Dzenis ieņēma augstu vietu treneru elitē. Pēc dienesta 1971. gadā atgriezos Latvijā. Turpināju trenēties, biju Latvijas „Darba rezervju”, Latvijas izlases, arī PSRS „Darba Rezervju” izlases dalībnieks. Esmu trīskārtējs Knīša kausa Rīgā, Ventspils kausa, Usova kausa Grodņā un Matsoo kausa Tallinā ieguvējs. Latvijas Boksa federācija apstiprinājusi, ka 1968.–1974. gadā biju viens no spēcīgākajiem bokseriem Latvijā smagajā svarā. Lepojos, ka biju viņa audzēknis, un ar prieku rakstīju par Dzeni savā grāmatā „Ringa piektais stūris” (2020, Latvijas Mediji; sadarbībā ar Dainu Grīnhofu).

Sportā Dzeņa pirmā mīlestība bija futbols. Dzenis bija tas vīrs, kurš tika iesaistīts afērā ar bēdīgi slaveno futbola komandu „Melnā maska”. Taču šoreiz par futbolu ne vārda, jo goda vieta boksam.

Pirmā pasaules kara laiku Dzenis pavada bēgļu gaitās Krievijā, kur viņu Ņižņijnovgorodā māca boksēties Boriss Simonovs.

2 Dzenis

1919. gadā Dzenis dodas uz Maskavu, kur cīnās arī ar Fominu, Jegorovu un Ņikiforovu – tolaik ļoti spēcīgiem bokseriem. Visās cīņās gan zaudē, bet tas ir tik pašsaprotami, jo salīdzinājumā ar viņiem Dzenis ir tikai puišelis! Viņa nākamās cīņas boksā notiek 1921. gadā, kad arī tiek iegūts Latvijas smagā svara boksa čempiona tituls, toreiz teica – meistara tituls. Par Dzeni stāstot, atkal jāpieskaras boksa vēsturei. 1923. gadā latvieši beidzot bija gatavi stāties pretī angļu jūrniekiem, un šīs sacensības noskatīties ieradās arī toreizējais prezidents Jānis Čakste un ministru prezidents Zigfrīds Meierovics. Šajās sacensībās uzvarēja 3 latvieši, arī Dzenis.

LSM 16.899 - 80 LVL

Mūsdienās Dzeņa vārds, daudzām leģendām apvīts, joprojām boksa zinātājos izraisa vissiltākās jūtas. Īsts godavīrs jebkurā saskarsmē ar cilvēkiem, ievērojams sportists un iecienīts treneris. Viņa kā personības attīstības ceļš – grūts, sarežģīts un bezgala interesants. Vislabākā liecība par šo laiku ir paša Žaņa Dzeņa rakstītās dienasgrāmatas (piecas klades kaligrāfiskā rokrakstā, ar fotogrāfijām un izsmeļošu informāciju zem tām), kuru fragmentus ar laipnu trenera dēla Jura, arī bijušā boksera, un meitas Helgas atļauju izmantoju.

Boksa mākslas attīstīšanā nozīmīgs ir Austrālijā pavadītais laiks, jo 1928. gadā Žanis Dzenis dodas savā dēkainajā ceļojumā uz Piekto kontinentu. Viņa ceļa mērķis – Sidneja. „Iebraucot Sidnejā, pirmais iespaids bija lielisks, kaut nu tikai varētu iekārtoties kādā darbā! Protams, fiziskā darbā, jo amata man nebija nekāda. Bet te nu sākās manas vislielākās rūpes un bēdas, jo izrādījās, ka visā Piektajā kontinentā valda milzīgs bezdarbs, sevišķi pilsētās,” atceras Žanis Dzenis. Darba meklējumos iepazīta Sidneja, bet darbu atrod tikai ar lielām grūtībām, pēc ilgas taujāšanas, un pie tam Graftonē. Iepazīti daudzi cilvēki, un atrasti pirmie draugi. Viņu vidū visuzticamākais bija 18 gadus vecākais Augusts Ņūmens.

„(..) viņa īstais vārds bija Dumpis. Būdams 1905. gada revolucionārs, turklāt manā dzimtajā pusē Bēnē, pēc revolūcijas apspiešanas „atkūlies” uz Austrāliju, kur viņu kā jaunu cilvēku („new man”) angliski sākuši saukt par Newman, un, pieņemot Austrālijas pavalstniecību, šis uzvārds viņam arī palicis.” Augustam izstāstīts dzīves gājums – par Parīzē redzēto, bēgļu gaitām Krievijā, arī par sasniegumiem sportā, par boksa cīņām Latvijā. Izskatīgais atlētiskais svešinieks (183 cm), kurš tikko atbraucis no Eiropas, piesaistīja apkārtējo uzmanību. Augusts „kā vietējais” viņiem stāsta par Žani, arī par viņa saistību ar boksu.

„Šis pēdējais apstāklis visus puišus ļoti ieinteresēja, un jau nākamajā dienā pēc vakariņām kaimiņu telts bija ļaužu pārpildīta. Bija sadabūti divi pāri boksa cimdu, un, tikko mēs ar Augustu tur ieradāmies, man piedāvāja „vieglu” izmēģinājuma cīņu. Es, no personīgiem piedzīvojumiem visai labi zinādams, kā notiek šādas „vieglas” treniņa cīņas ar nepazīstamiem puišiem, biju ļoti uzmanīgs. Manu pretinieku cīņas māka tomēr nebija necik liela. Viņi ne reizi nespēja man trāpīt, turpretim es ar viegliem, precīziem un ātriem sitieniem, lietojot dažādas māņu kustības, savus pretiniekus (trīs pēc kārtas) apstrādāju rotaļādamies, pēc patikas. Visi klātesošie, ieskaitot arī manu draugu Augustu, bija gaužām pārsteigti! Bet mani pretinieki – pateicīgi par saudzīgo izturēšanos pret viņiem! Tā ar vienu rāvienu es ieguvu daudz draugu un lielu popularitāti strādnieku nometnē.” Jau nākamajā dienā no mutes mutē klīda valodas par spēcīgo krievu bokseri.

„Šis „krievs” biju es, jo stāsti, cik un kā gribi, tomēr mūs abus ar Augustu uzskatīja par krieviem. Un tā tas bija arī turpmāk. Nometnē gadījās arī kāds diezgan lielīgs puisis, apmēram vidējā svarā, kurš piedāvāja 5 sterliņu mārciņas tam, kurš viņu sasitīs, respektīvi, nokautēs četros raundos. Pilnīgi bez manas ziņas starp jauniegūtajiem draugiem atradās vairāki, kas derības pieņēma, apgalvodami, ka tā būšot visvieglākā manā mūžā nopelnītā nauda! Ko es varēju teikt – lai rīko „fektiņu”! Šo puisi sauca Dons Higginss. Viņš izteica vēlēšanos rīkot cīņu pēc vienas nedēļas, jo gribot Kaioglē pasūtīt zobu kapu. Kad tuvojās norunātā cīņas diena, kāds Higginsa draugs lūdza termiņu vēl uz kādu nedēļu pagarināt. Kādā vakarā mūsu kompānijā ieradās pats Higginss un lūdza mani patrenēties ar viņu „sparringa” cīņā. Šis puisis bija diezgan veikls un ātrs, bet pilnīgi „bez sitiena”. Man viņš neko nespēja darīt, tikai bēguļoja. Nākamajā dienā pie maniem „galvotājiem” ieradās agrāk minētais Higginsa draugs un paziņoja: „Dons negrib ar „lielo krievu”, t. i. ar mani, cīnīties. Tā šis boksa mačs izjuka.

Mana slava tomēr palika! Tā gāja man pa priekšu. Es nebiju vēl ieradies Graftonē, kad tur veči jau gaidīja, jo gribējā redzēt, kāds tas „krievu faiters” izskatās. Par šīs slavas izplatīšanu vispirmajā kārtā rūpējās mani pirmie partneri Bobs Grehems un Allens Skvairs, kādreizējā Austrālijas smagā svara čempiona brālēns – abi reti simpātiski puiši, mazliet vecāki par mani. Sevišķu interesi man veltīja kāds vecs Augusta draugs, jau labi padzīvojis vīrs Džims Endrjū Stjuarts, kas jaunības dienās pats bijis labs bokseris. Viņš katrā ziņā gribēja sarīkot man kādu cīņu. Mēģināja pat pierunāt, lai palieku par ceļojošu bokseri, kas braukā ar telti pa mazākām pilsētiņām un ar kādu savu partneri demonstrē boksu, pie tam uzaicina jebkuru klātesošo cīnīties, piedāvādams zināmu samaksu tam, kurš spēs noturēties 3–4 raundus. Šādu piedāvājumu es noraidīju, jo... vai nu tādēļ es braucu uz Austrāliju, lai paliktu par balagāna bokseri?” Nē, šāds ceļš Dzenim nav ejams, un ar boksu Austrālijā viņš nodarbojas tikai no daudzajiem pienākumiem brīvajā laikā. Arī pārceļojot no vienas vietas uz otru.

„Es uz kuģa ātri atradu sev draugus, sadabūjām arī boksa cimdus. Pārējiem par pārsteigumu boksa jomā es biju „ķeizars”. Strādājot Austrālijas mežos, fiziski biju lieliski uztrenēts. Boksa māku arī nebiju aizmirsis, jo, apmeklējot pilsētu, savas boksa zināšanas vienmēr atsvaidzināju. Kādreiz gan pārbraucu no Graftones ar zili aci, ko man uzsita kāds vieglsvars ar cimda iekšpusi. Par to vareni noskaitos un sāku šo „masēt”, un līdz ar to cīņa beidzās, bet zilā acs palika.”

Austrālijā populārs ir profesionālais bokss, tātad bokss par naudu, un arī par to Dzenis interesējas, arī pats patrenējas pie profesionāļiem. „Divas reizes, būdams Sidnejā, aizgāju vērot profesionālo bokseru cīņas lielākajā slēgtajā sporta namā t. s. „Rushcutters Bay Stadium”. Tā bija liela slēgta telpa, kur vietas bija vismaz kādiem piecpadsmit tūkstošiem skatītāju, pie tam visas sēdvietas bija sadalītas sektoros atkarībā no tā, cik tālu tie atradās no ringa. Sektorus vienu no otra atdalīja ļoti stipri tērauda stiepļu režģi, ko sākumā bija pat grūti ievērot. Tie bija paredzēti sevišķi temperamentīgiem skatītājiem, kuri dažbrīd, būdami nemierā ar cīņas gaitu, ringa tiesneša darbību vai cīņas rezultātu, mēģināja „bombardēt” bokserus vai tiesnešus ar priekšmetiem, kas gadījās pa rokai. Šie stiepļu aizsargi atgādināja tīklu, tikai šī tīkla acis bija varen lielas, tomēr pietiekamas, lai skatītāju mestie priekšmeti tajās iestrēgtu un arī paši neapmierinātie nevarēja izlīst tiem cauri! Kā jau parasts profesionālo bokseru mačos, pirms galvenās, kā saka, vakara naglas, notika vairākas ievada cīņas, kuru ilgums bija paredzēts 4, 6 vai 8 raundi.

Pirmo reizi, kad apmeklēju lielāko Sidnejas „Stadium”, galvenā cīņa notika starp bijušo Anglijas un Eiropas vieglā svara čempionu Hariju Meizonu un diezgan pazīstamu Austrālijas pusvidsvaru Lju Edvarsu. Meizons darbojās viegli, brīvi, nepiespiesti, it kā rotaļādamies, tādēļ viņa pretinieks izskatījās kā iesācējs nepraša. Bet 7. vai 8. raundā radās iespaids, ka kaut kas būs! Un bija ar’. Pēkšņi ass sitiens, un austrālietis bija pie zemes, kaut arī sagaidīja liktenīgo „out” (knock-out – nokauts).” (Neskatoties uz to, ka Dzenis ilgi nodzīvoja Francijā un Austrālijā, ar angļu izteicieniem uppercut, hook, swing, feinting, knock-out, side-stepping viņš īpaši neaizraujas.)

„Meizons (pēc tautības ebrejs) savus ziedu laikus jau bija pārdzīvojis un šobrīd maz laika veltīja treniņiem. Sportistu režīmu viņš, liekas, pilnīgi ignorēja, jo pēc neilga laika jau cīnījās kā vidsvars. Pie tam šis svara pieaugums nebija uz muskulatūras pieauguma rēķina, bet gan vienkārša aptaukošanās. Kā vidsvaram Meizonam gāja plāni – jau pirmajā raundā ar „knock-out” viņš zaudēja ne visai augstu kotētam amerikānim Džekam Banderam.

Otrajā reizē, kad apmeklēju šo toreiz lielāko Piektā kontinenta slēgto sporta arēnu, galvenā cīņa notika starp milzi Petu Redmondu (apmēram 2 metrus garu veci un pāri par 100 kg svarā) un kādu mazpazīstamu smagsvaru. Neko sevišķu šis lielais tēvainis nerādīja – kustībās bija lēns, gāja virsū savam pretiniekam kā tanks un gandrīz vai 2. raundā viņu „nospieda” nokautā. Šis pats Redmonts drīzumā aizbrauca uz Ameriku, kur sākumā guva dažas „k-o” uzvaras, bet, kad viņu salaida kopā ar toreiz slaveno itāļu milzi, vēlāko pasaules čempionu Primo Karneru, no ši Austrālijas īra, kā saka, nekas nepalika pāri – viņš zaudēja jau 1. vai 2. raundā ar nokautu, un ar to, liekas, šī milža karjera tika izbeigta! Pēdējo reizi boksa mačus Austrālijā skatīju īsi pirms prombraukšanas „Leichardt Stadium”, kur vietas bija kādiem pieciem tūkstošiem skatītāju. Ļoti ērti un patīkami, ka virs ringa bija speciāls pulkstenis, kurš rādīja trīs minūšu ilgo cīņu un vienas minūtes pārtraukumu starp raundiem, kas bija visai parocīgi gan sekundantiem, gan tiesnesim ringā un dažbrīd arī pašiem bokseriem.”

Dzenis daudz mācījies, skatoties citu bokseru cīņas. „Atmiņā palikusi vidsvaru cīņa starp kādu austrālieti un jaunzēlandieti. Cīņas gaitā abi pabija nokdaunā. Spēcīgāks tomēr izrādījās jaunzēlandietis, viņš uzvarēja ar „K.O.” Spraigā, dramatiskā cīņa skatītājiem gaužām patika. Tās noslēgumā ringā lidoja sudraba naudas gabali. Spilgtajā elektriskajā apgaismojumā tie spīguļoja un laistījās kā zvīņas. Kāds no kalpotājiem naudu salasīja, sasvieda kaudzītē uz ringa grīdas izklātā dvieļa, pēc tam pasniedza uzvarētājam (stāsta, ka šādi iegūto naudu bokseri godīgi sadalot savā starpā), bet uzvarēto nešus aiznesa no ringa. Nākamās dienas rītā laikrakstā bija ziņa, ka nokautētais puisis naktī miris no asiņu izplūduma smadzenēs. Pēc manām domām, viens no nelaimes iemesliem bija pārmērīgā svara nodzīšana, jo nelaimīgais izskatījās par daudz liels un muskuļots, lai būtu vidsvars.

Drīz pēc ieceļošanas un arī vēlāk iebraucot Sidnejā, vairākas reizes aizgāju patrenēties pie profesionālo bokseru treneriem – bijušā Austrālijas smagā svara čempiona Lesa O’Donnela un Džeka Danlevi, bet tobrīd nekas prātīgs man nesanāca, jo nebija, ar ko tā pa īstam patrenēties. Kā viens, tā otrs šie treneri jau pašā sākumā pacentās no manis iekasēt maksu par tiesībām trenēties viņu „džimnēziumā” (vingrotavā), ja nemaldos, 5 šiliņus nedēļā.”

Jāpiebilst, ka Austrālijā Dzenim bija divas iesaukas – „krievu veseris” un Lielais Džons. Par viņa lēmumu atgriezties Latvijā daudzi grozīja galvas: „Jaunais cilvēk, ko jūs darāt? Paies pāris mēnešu, un jūs nožēlosiet!”

Tomēr 1933. gadā Dzenis atgriežas Latvijā un pēc kāda laika uzsāk trenera gaitas. Un ko gan lai Dzenis nožēlotu? Vai savu darbošanos Latvijas sporta biedrībā? Vai sastapšanos ar savu Mildiņu un trīs bērnu piedzimšanu un audzināšanu? Nevarēja viņš arī nožēlot ne vispārējo atzinību tiesneša, ne ieguldītās pūles trenera darbā.

1 Dzenis

Dzeņa atstātās dienasgrāmatas būtu vērts izdot. Viņa Austrālijas apraksti ir lieliska lasāmviela un izziņas materiāls, īpaši ģeogrāfijā. Saistoši stāstīts par skujotiem ozoliem, bezdzeloņu bitēm, balto skudru uzbrukumiem, Austrālijas dabu un dzīvniekiem. Pārsteidzoša ir labestīgā attieksme pret cilvēkiem. Arī humora izjūta. Reiz Žanis esot gājis pie upes pasmelt ūdeni. Lai to būtu vieglāk izdarīt, uzkāpis uz nomelnējuša baļķīša. Pēc brīža gājis vēlreiz pēc ūdens, bet, ak tu piķis, labais baļķītis aizskalots tālāk. Ieskatījies vērīgāk, izrādījās – krokodils.

Kad man uzdeva jautājumu, kāds Dzenis bija, es nedomājot atbildēju – viņš bija gudrs.

Ko nozīmē gudrs cilvēks, mēs apjaušam, bet gudrs boksa treneris? Tas ir tāds, kurš saudzē savu sportistu, nekaunas izsviest dvieli ringā, kad redz, ka uzvara ir gandrīz bezcerīga, pretinieks – pārāks. Tas ir tāds treneris, kurš zina mēru gan prasībās, gan treniņa slodzēs, gan cilvēciskajās attiecībās. Un Dzenis tāds bija. Tāpēc viņš izaudzināja daudzus labus sportistus. Pedantiski rūpīgi fiksēja viņu sasniegumus, sistemātiski vācis avīžu materiālus par saviem audzēkņiem un boksu vispār. Dzeņa nodarbību žurnālā, kurš iesākts 1956. gada 3. janvārī, ir audzēkņu saraksts, starp kuriem daudz ievērojamu bokseru vārdu: Afanasevs, Leinerts, Dzenis (trenera dēls), Janēvičs, brāļi Aleksandrs un Ivans Samulēviči, vecākie no brāļiem Haritonoviem. Šiem materiāliem, gadiem ritot, būs aizvien lielāka nozīme.

4 Dzenis

Mazliet pašķirstīsim!

„Sports” 10.01.1963. – Tumiņš paceļ uzvarētāja Leonarda Užuļa roku.

„Sports” 07.02.1963. – Tumiņš uzbrukumā, tālāk – Stasis Strumskis un Genādijs Kurkins, Valdis Šķēle.

„Sports”11.04.1963. – Rovičs pret Tēraudu, Užulis pret Kaunismē.

„Sports” 09.07.1963. – nofotografēta skaistā tradīcija. Ringa vidū uz dvieļa divi boksa cimdi, kurus izlozēs. Treneris Rihards Bērtiņš sasveicinās ar A. Purvinski un A. Liepiņu.

Dzenis atzīst, ka visi stiprākie sportisti koncentrējušies galvaspilsētā. Maz sportistu citās Latvijas pilsētās un rajonos. 1952.–1953. gadā Kuldīgā – Visvaldis Budenieks, Cēsīs 1950. gadā – Reigass, bet Valmierā un Valkā boksa nav. Autors piemin arī Ventspili un Liepāju un ir sašutis par tiesnešu neobjektivitāti un sporta ētikas pārkāpšanu. Par sevi gan Dzenis stāstījis maz.

Ar boksu 50. gados pie Žaņa Dzeņa nodarbojies arī detektīvromānu rakstnieks Andris Kolbergs. Kādā no viņa tekstiem bija rindas par to, ka Dzenis trenējis arī VEF-ā. Treniņa laikā viņš esot stāstījis atgadījumu ar slaveno neuzvaramo Latvijas sportistu Jevdokimu Titovu. Rīgā jaunajā armijas stadionā starp Marijas un Barona ielu esot notikusi cīņa gaiļa svarā starp Titovu un angļu jūrnieku. Pēdējais raunds, Titova pārsvars, un šajā brīdī tehniskas kļūmes dēļ tika atskaņota Latvijas himna. Titovs esot pārtraucis cīņu, nolaidis roku gar sāniem un nostājies miera stājā, un šajā brīdī viņš saņēma bliezienu pa galvu. Ar grūtībām piecēlies, Titovs turpināja cīņu, un mača beigās referijs pacēla viņa roku. Milzīgas ovācijas. Ģērbtuvē pie Titova esot ienācis toreizējais prezidents Gustavs Zemgals, teikdams atzinības vārdus. Roku nolaišanu cīņas laikā, atskanot himnai, viņš novērtēja kā patriotisku rīcību. Nākamajā dienā Titovam esot atsūtītas fotogrāfijas, kuras pasniedzot atskanēja vārdi: „Titova kungs, domājams, jūs būsit lepns, redzot tās pie sienas savā dzīvoklī...”

Dzenim, tāpat kā jebkuram lielam cilvēkam, secen negāja aizmirstības gadi. Par viņu atkal atcerējās 2002. gada 14. janvārī, kad Lielajam Džonam apritēja 100. Brasas kapos sapulcējās trenera piederīgie, bijušie audzēkņi un draugi. Notika pieminekļa atklāšana un piemiņas pasākums. Kopš tā laika katru gadu ap trenera dzimšanas dienu mēs tiekamies pie Dzeņa. Sākumā punktuāli, pēdējos gados ne tik precīzi, jo sarūk trenera draugu un paziņu loks. Tik dīvaina sajūta, kad pašam vēl tikai..., bet trenerim jau 120!

5 Dzenis

No kreisās: trenera dēls Juris, meita Laura, vedekla Inese, meita Helga, raksta autors un bokseris Edvins Seržans

Mūsdienās Dzenis uztrauktos par boksa panīkumu. Jāpiekrīt slavenā lietuvieša Aļģirda Šocika vārdiem, ka „agrāk Baltijas bokseriem bija laba reputācija”. Mūsējiem visbiežāk „pietrūkst kaloriju”. Uz to Žanis Dzenis būtu atbildējis: „Kalorijas? Dzer ūdeni! Spainis ūdens tev aizstās piecus gramus sviesta!”

14.01.2022.