Pasaules čempiones - ātrslidotājas Lāsmas Kaunistes lielā jubileja

LSM L.Kaunistes mat 1
Lāsma Kauniste svin apaļu jubileju – savu 80. Dzimšanas dienu!

Pasaules godu Latvijai atnesa tieši ātrslidošana. Tāpat kā tas bija trīsdesmito gadu izskaņā, kad par Eiropas meistaru 1939. gadā Rīgā kļuva Alfons Bērziņš. 1969. gadā Grenoblē pasaules čempiones titulu daudzcīņā izcīnīja nevis kāda no titulētākajām holandietēm vai krievietēm, PSRS izlases dalībniecēm, bet gan latviete Lāsma Kauniste. „Kauniste bija vislabākā”, „Kauniste pirms Stīnas Kaizeres un Annas Šutas”, „Kauniste pārmāca holandietes par augstprātību”, „Gribasspēks paceļ Kaunisti ātrslidošanas virsotnēs”. Tā par jauno pasaules čempioni rakstīja pasaules prese.

Meitene no Vēja ielas

Lāsma, pirmās Latvijas valstsvienības futbola vārtsarga un ārsta Hermaņa Saltupa meita, bērnību pavadīja Pārdaugavā, Vēja ielā, kur vecaimātei bija māja. Viņas teritorija bija Torņkalns ar Māras dīķi, Arkādijas parks un netālais Bieķensalas kanāls. Kad ziemā ūdeņi aizsala, varēja slidot un trenēties. Vecmāmiņa uzdāvināja pirmās slidas. Par diviem numuriem lielākas!

Skolas gados Lāsma nodarbojās ar dažādiem sporta veidiem, tomēr izvēle krita uz ātrslidošanu. Saglabājusies maza nodzeltējusi, nobružātiem lapu stūrīšiem, rūtiņu burtnīca ar izcīnīto vietu, rezultātu, sacensību norises vietu, startu pārinieču uzvārdiem. Pirmais ieraksts 1956. gada martā, pēdējais – 1969. gada martā. Pa vidu 117 sacensības.

Z.Mežavilka mat 11 11

Lāsma Avotiņa (otrā no kreisās), Alfons Bērziņš (centrā), Ārija Gulīte

1955. gadā, mācoties Rīgas 4. viduskolā 7. klasē, Lāsma Avotiņa, kopā ar skolas draudzeni Āriju Gulīti un vēl kuplu gribētāju pulciņu, sekojot vingrošanas skolotāja Kriša Matuzeļa pamudinājumam, ieradās "Daugavas" stadionā pieteikties jauno ātrslidotāju nodarbībām pie leģendārā Alfona Bērziņa, kas bija atgriezies no izsūtījuma Vorkutā. Sadarbība gan ātri vien pārtrūka, jo tautas ienaidnieki nevarēja būt par jaunatnes audzinātājiem. Meitenes pārņēma gados jaunais treneris Arvīds Leinerts, kas vēl piecdesmito gadu sākumā pārstāvēja republikas izlasi.

Sākumā gāja visādi

Vairāk krita, nekā slidoja, cēlās un turpināja. Ziemas piederēja slidām – salā, sniegputenī, vējā. Vasaras – ritenim ar nebeidzamiem kilometriem un skrituļslidām. Nevienu treniņu neizlaida. No klases bija palikušas tikai divas – Lāsma un Ārija. Viņas ātri vien izcēlās pārējo vienaudžu vidū.

Piecdesmitajos gados ledu vēl arvien gatavoja sentēvu metodēm – ar lāpstu, slotu un šļūteni vai ūdens mucu uz ragavām. Par ledus ēvelēšanu, līdzināšanu un gumijas šķūrēm tikai sapņoja. Laba ledus trūkums neļāva attīstīt slidojuma tehniku. Rīgā nebija piemērotu apstākļu slidskriešanai. Bez Māras dīķa, Linezera, Bābelītes un citām aizsalušām ūdens tilpnēm iztikt nevarēja. Sacensības visai bieži notika uz Daugavas ledus (pat pie Ķeguma!), arī uz Alūksnes ezera. Skrēja gan ar klasiskajām garajām, gan ar sņeguročkām vai hokeja slidām. Sporta biedrībās "Dinamo", "Daugava", "Lokomotīve", "Spartaks" un Rīgas Jaunatnes sporta skolā vairāk vai mazāk centās attīstīt slidskriešanu.

Mežaparks - mūsu Medeo

Mežaparkā – Kultūras un atpūtas parkā (KAP) sākās Lāsmas un Ārijas ceļš uz lielo slidskriešanu. Slidotava to gadu apstākļiem bija laba un ledus ar gadiem ātrs, īpaši, kad ledus celiņa pamatam uzklāja asfaltu. Varēja uzvilkt slidas un skriet... Un ko bērnam vairāk vajag!

„Slidotava no piecdesmitajiem gadiem līdz pat astoņdesmitajiem bija labākā un ātrākā ne tikai Rīgā un Latvijā, bet visā Baltijā. Un atbilda starptautiskajām prasībām (400 m garš ātrslidošanas celiņš). Tas bija mūsu Medeo.*”, atceras L. Kauniste. „Tur ir kalni ar skaistām eglēm un sauli. Šeit priedes un saulīte, kas spīdēja tikpat spoži. Rudenī ledu varēja uzliet jau pēc pirmā kārtīgā sala, kas parasti turējās no novembra beigām vai decembra sākumā. Reizēm pat līdz marta beigām”.

L.Kauniste - Z.Mezavilka arh 1 11

Lāsma uz pjedestāla augstākā pakāpiena. Z. Mežavilka foto

Līdz 60. gadu vidum šeit risinājās lielākās ātrslidošanas sacensības – Rīgas un Latvijas meistarsacīkstes, prestižie un principiālie mači starp Igaunijas un Latvijas izlasēm. Un katras sezonas noslēgumā (marta sākumā) – Kultūras un atpūtas parka balvas izcīņa. Pilsētas centrā par ziemu jau visi bija aizmirsuši. Startēja kupls pulks ātrslidotāju, jo organizētāji allaž rūpējās par interesantām balvām – visbiežāk tā bija keramika ar Kultūras un atpūtas parka simboliku. Ik gadu notika populārās bērnu sacensības Mūsu cerību ledus un Latvijas skolu komandu sacensības Sudraba slidas.

Kopš Rīgā likvidēja pēdējo ātrslidotāju treniņu bāzi Daugavas stadionā, (ātrslidošanas celiņš bojājot futbola laukumu), Mežaparks kļuva par vienīgo treniņu un sacensību vietu ātrslidotājiem.

Medeo* – pasaules augstākā slidotava – 1691 metru virs jūras līmeņa, Kazahijas kalnu rajona sporta centrā Medeo, atklāta 1951. gadā, viens no ātrākajiem ledus celiņiem pasaulē. Šeit augstkalnē tika sasniegti daudzi Padomju Savienības un pasaules rekordi ātrslidošanā. Arī Lāsmas un Ārijas labākie rezultāti.

Pirmie panākumi tika gūti 1956. gadā, kad 1500 m Lāsma izcīnīja 3. vietu Rīgas meistarsacīkstēs. Bet pēc gada sezonas atklāšanas sacensībās 500 metru slidojumā viņa bija pirmā. 1957. gadā 1000 m tika sasniegti vairāki republikas meiteņu rekordi. Un ar gadiem šī distance kļuva par viņas kroņa numuru.

L.Kauniste - Z.Mezavilka arh 2 1

Lāsma Kauniste distancē, 20. gs. 60. gadi. Z. Mežavilka foto

Lāsma un Ārija drīz vien izauga par Latvijas labākajām ātrslidotājām – Lāsmu Kaunisti un Āriju Marksu-Ebeli. Pirms abu talantu ienākšanas slidskriešanā, Latvijas PSR rekordi pēc jaunās Vissavienības klasifikācijas bija vājāki par otro sporta klasi. Startēt sacensībās ārpus republikas drīkstēja tikai ar I sporta klasei atbilstošiem rezultātiem. Abas šo robežšķirtni, kas pavēra ceļu uz pasauli, sasniedza 15, 16 gadu vecumā. Pašu mājās meiteņu starpā valdīja bezkompromisa cīņas.

1958. gadā Lāsma un Ārija kopā ar treneri A. Leinertu piedalījās Kirova balvas izcīņā (populārās sacensības aizsākās 1937. gadā). Ārijas Marksas-Ebeles atmiņās saglabājies šis pirmais lielais starts: „Vakarā treneris mūs aizveda uz stadionu. Ledus tā kā spogulis. Nevienas grumbiņas. Paslidojam, paslidojam un krītam. Mēs uz tik laba ledus nebijām slidojušas. Krievijas treneri, kas atnākuši paskatīties uz konkurentiem, droši vien nodomāja: „Ko nu tie latvieši atveduši! Tādus nemākuļus!”. Bet kad bija sacensības, mēs ar Lāsmu bijām ap pirmo desmitnieku”. Lāsma pirmo reizi kļuva par republikas rekordisti pieaugušo konkurencē 500 metros (50,6 sek.). Tās bija pirmās sacensības ārpus Latvijas.

LSM 22.882 1 LSM 22.883 1

Programmas, PSRS individuālās meistarsacīkstes ātrslidošanā sievietēm, Maskava, 1963. un XXXIV starptautiskās sacensības – S. M. Kirova balvas izcīņa ātrslidošanā, Kirova, 1972.

Uz Medeo - pasaules augstāko slidotavu

Pirmās sacensības augstkalnē 1959. gada 25., 26. janvārī: Kazahijas PSR Ministru padomes balvas izcīņa. Lāsmas atmiņas: „Pirmajā distancē Ārija nokrita pirmajā, es otrajā pagriezienā. Taču 3000 m es tikai mazliet zaudēju nākamai olimpiskajai čempionei H. Hāzei (Helga Haase) no Austrumvācijas un iekaroju publikas simpātijas. Abas kļuvām par skatītāju mīlulēm. Kopš tā laika man Medeo patika startēt, jo allaž tribīnēs latvietēm bija spēcīgs atbalsts."

Pirmais uzaicinājums uz PSRS treniņnometni bija 1959. gada vasarā Dombajā, kad Lāsmai bija 17 gadi. Izlasē rīdzinieces īsti iekļāvās pēc 1960. gada PSRS jaunatnes čempionāta, kad abas daudzcīņā ierindojās pirmajā un otrajā vietā, labojot gandrīz visus savienības jaunatnes rekordus. Izlasē bija iekļautas 12 kandidātes startam pasaules čempionātā. Ārija Gulīte pirmā (1962. gadā) aizbrauca uz pasaules čempionātu Imatrā (Somijā) un ieguva 8. vietu.

Izsisties līdz Eiropas, pasaules un olimpiskajām spēlēm bija tikpat kā neiespējami. Konkurence bija milzīga. Kā starp dzirnakmeņiem – visi sportisti tika malti bez žēlastības. Ārzemju sportistus turēja krietnā attālumā no Medeo slidotavas, lai viņiem nebūtu iespējas labot pasaules rekordus, kuri Lāsmas laikā lielāko tiesu piederēja padomju sportistēm. Treneris A. Leinerts nešķiramās draudzenes bija aizvadījis līdz Padomju Savienības izlasei. Tas bija īsts varoņdarbs.

PSRS izlases rezerviste

1963. gadā Lāsmu padomju komandas sastāvā paņēma līdzi uz pasaules meistarsacīkstēm Japānā, kas notika pazīstamajā kūrortā Karuizavā (Karuizawa). Tomēr cerētā debija izpalika: treneri viņu kā jaunāko komandas dalībnieci atstāja rezervē.

LSM 22.893 - 1.vaks 2 1

Pasaules čempionāta programma ātrslidošanā sievietēm un vīriešiem, Karuizavas slidošanas centrs (Japāna), 1963

1963. gadā Igaunijas sporta laikraksts „Spordileht” publicēja pasaules labāko ātrslidotāju sarakstu. Četru distanču kopvērtējumā Kauniste bija devītā labākā pasaulē – aiz piecām krievu, vienas ķīniešu un divām zviedru sportistēm.

1962. gadā Lāsma apprecējās ar pazīstamo igauņu ātrslidotāju Toivo Kaunisti. 1964. gadā viņa atsāka treniņus pēc dēla piedzimšanas. No lieliskā tandēma 1965. gadā aizgāja Ārija, Lāsma PSRS izlasē bija palikusi viena. Tas bija grūts laiks.

LSM 22.908 1   LOK arhīvs skenētās fotogrāfijas 1 1

Lāsma Kauniste PSRS meistarsacīkstēs ātrslidošanā Čeļabinskā, 1966.

Vissavienības sacensībās Lāsma sāka pārstāvēt dzelzceļnieku sporta biedrību «Lokomotīve», bet Rīgā rajonu sacensībās – Dzelzceļu pārvaldi. Nepārtraukti pārbraucieni, sacensības, treniņi un atkal un atkal jaunas spēku pārbaudes. Maskava, Ļeņingrada, Perma, Kirova, Gorkija, Čeļabinska, Sverdlovska, Irkutska, Angarska... Sibīrija ar tās pilsētām kļūst par viņas otrām mājām. Starti kopā ar visa ranga padomju slidskriešanas zvaigznēm – pasaules čempionēm un rekordistēm: lngu Voroņinu, Valentīnu Steņinu, Tamāru Rilovu, Tatjana Rastopšinu, Irīnu Jegorovu, Ludmilu Titovu, Lidiju Šeļehovu, Tatjanu Sidorovu, Lidiju Skobļikovu, Annu Sabļinu... Neprātīga pretstāvēšana cīņā par vietu zem ātrslidošanas saules.

Lāsmas “sacensību kalendārā” drīz vien parādījās Berlīne, Oslo, Varšava, Gjovika, Drammena un citas pasaules pilsētas. Pašu mājās Rīgā skrejceļā valdīja Kaunistu ģimenes hegemonija. Bija sacensības, kad Lāsma un Toivo izcīnīja pat visas 10 zelta medaļas (4 disciplīnās un daudzcīņā).

Lāsmai pasaules sudrabs!

Pirmās īstās pasaules meistarsacīkstes 1966. gadā Norvēģijā – Tronheimā. Četru distanču kopvērtējumā rīdziniece bija septītā. Trešā labākā padomju pārstāve un labākais, ko Latvijas ātrslidotājas līdz šim bija iespējušas.

LSM 22.888 - 1.vaks 1   LSM 22.877

Pasaules čempionāta ātrslidošanā sievietēm programma, Tronheima, 1966. un Pasaules čempionāta ātrslidošanā sievietēm plakāts, Deventera, 1967.

Pēc gada 25. pasaules meistarsacīkstēs sievietēm slidu lielvalstī Holandē – Deventerē 35 sportistes no 13 valstīm sāka cīņu par lauru vainagu. Padomju piecinieka vidū arī L. Kauniste. Viņa pakāpās uz pjedestāla otrā pakāpiena. Pirmā Lielā sudraba medaļa daudzcīņā! Zaudēts – tikai ar milzīgu jaudu apveltītai, 28 gadus vecajai holandiešu policijas biroja darbiniecei Stīnai Kaiserei, vēlākai divkārtējai pasaules čempionei un olimpiskai čempionei. Pēc tam Lāsmas treneris ļeņingradietis Jevgenijs Krasiļnikovs par savu audzēkni Maskavas avīzes «Sovetskij Sport» korespondentei teiks: “PSRS izlasē nav čaklākas sportistes…” Čaklums darīja savu – gada otra populārākā sportiste Latvijā.

12 - L.Kaunistes mat 1

Uz olimpisko Grenobli!

Olimpiskā gada pirmais mēnesis – janvāris Alma Atā pagāja pārbaudes sacensību karuselī, kas turpat pilsētas centrālajā stadionā noslēdzās ar PSRS meistarsacīkstēm – uzvaru 1500 m, otro vietu 1000 m, trešo – 3000 m un 4.-5. vietu 500 m, bet daudzcīņā – otra labākā. Sasniegti jauni rekordi. Lielisks olimpiskā gada sākums! Pirmo reizi arī PSRS Sporta meistare.

Janvāra beigās pasaules čempionātā (jau trešajā!) pirms X Ziemas olimpiskajām spēlēm Grenoblē (Francija) – Helsinkos – 4. vieta.

1 - L.Kaunistes mat 1

Lāsma Kauniste (no kreisās) un Norvēģijas pārstāve Lisbeta Berga–Korsmo

Lāsmas stiprā puse bija daudzcīņa, bet olimpiskajās spēlēs kopvērtējuma nebija. Tāds nosacījums konkurenci katrā disciplīnā padarīja divtik asu. Tas ietekmēja arī Lāsmas izredzes uz augstāku vietu, kaut arī sekunžu ziņā trijās disciplīnās viņa neatpalika no saviem labākajiem rezultātiem: 5. vieta 1500 m (2:25,4;); 11. vieta 1000 m (1:35,3) un 12. vieta – 3000 m (5:16,0).

LSM 22.855 - L.Kaunistes OS starta nr. 1968

Lāsmas Kaunistes X Ziemas Olimpisko spēļu dalībnieces starta numurs ātrslidošanā, Grenoble, 1968.

LSM 22.857 - L.Kaunistes OS dalibn. 1  LSM 22.857 - L.Kaunistes OS dalibn. 2

X Ziemas Olimpisko spēļu piemiņas medaļa un diploms Lāsmai Kaunistei, Grenoble, 1968.

LSM 22.900 diploms1

Tas bija to vērts

1969. gads. 1. un 2. februāris. Atkal Grenoble. Tas pats olimpiskais mākslīgā ledus celiņš Pola Mistrāla parkā. Atmiņās atdzīvojas pārdzīvotā zvaigžņu stunda: “Man patīk startēt kopā ar spēcīgām konkurentēm. Atkal bija jādodas uz Grenobli – pasaules čempionātu. Treneris J. Krasiļņikovs bija diezgan labs psihologs. Iesildīšanās laikā, sportisti jūt, kā viņam viss izdodas. Man likās, ka ir diezgan labi. Piebraucu pie trenera. Viņš tā paskatījās uz mani un teica: „Ko tu slido kā govs: kāja ne uz to pusi, roka ne uz to pusi”. Tas mani tā sadusmoja. Manī nobrieda cieša apņēmība pierādīt trenerim, ka viņam šoreiz nav taisnība. Sev pašai un pārējiem par lielu pārsteigumu, 500 metros izcīnīju bronzas medaļu ar jaunu personīgo – 45,6 sek.. Bronzas medaļa arī 1500 metros. Viss izšķīrās otrā dienā. Parasti sportistam ir aprēķināts līdz minūtei, kad viņš iziet no viesnīcas, kad sāk sauso iesildīšanos, kad sāk iesildīšanos uz ledus. Ar tādu aprēķinu mēs devāmies uz slidotavu. Mūsu komandas vadītājs sauca atpakaļ, un pateica, ka mums jāatbrīvo viesnīcas numuriņi. Kad mēs ieradāmies slidotavā, iesildīšanās uz ledus bija jau beigusies. 1000 metri ir mana mīļākā distance. Neskatoties uz to, ka iesildīšanās bija tālu no pilnības, šajā distancē izcīnīju zelta medaļu. Viss izšķīrās 3000 metros, kuros man bija jāstartē kopā ar Stīnu. Holandietei nedrīkstēju zaudēt vairāk par 15 sekundēm. Un uzdevums izpildīts! Daudzcīņas summā 189,566 punkti! Protams, bezgalīgs prieks!

LSM 22.854 - L.Kaunistes Pas.cemp. starta nr

2 - L.Kaunistes mat 1   LSM L.Kaunistes mat 1

Lāsma Kauniste - absolūtās pasaules čempiones titula ieguvēja, 1969

Sagaidīšana Rīgā bija grandioza. Milzīgs cilvēku pūlis. Orķestris, ziedi, ziedi, ziedi. Pat kaut kas tāds nebija gaidīts. Milzīgs pārsteigums. Pēc daudziem gadiem vēlreiz varu teikt: „Tas bija to vērts!” Nu jau viņa bija Latvijas gada populārākā sportiste, PSRS Nopelniem bagātā sporta meistare, apbalvota ar Darba Sarkanā karoga ordeni un Goda rakstiem.

Amerikas baltās margrietiņas

1970. gadā pirmajās Starptautiskās Ātrslidošanas savienības (ISU) rīkotajās pasaules meistarsacīkstēs sprintā Vestallisā (Viskonsīnā, ASV) sieviešu konkurencē 29 dalībnieču vidū bija divas latvietes: pasaules čempione, Padomju Savienības pārstāve, Lāsma Kauniste un 16 gadus vecā Kanādas sportiste no Vinipegas Silvija Burka (vēlākā vairākkārtīgā pasaules čempione un rekordiste klasiskajā daudzcīņā un sprinta četrcīņā). Sprinta daudzcīņā Lāsma izcīnīja 10. vietu.

Spilgtākais pārdzīvojums Amerikā – februāra margrietiņas: „Sacensību laikā Vestallisā sabrauca ļoti daudz latviešu. Viņi nāca uz slidotavu ar baltām rozēm. Tad, kad padomju komanda atlidoja un nokļuva viesnīcā, kopā ar numura atslēgām man tika iedots liels sainis… Mēs bijām brīdināti, ka varētu būt dažādas provokācijas. Pēc kāda laiciņa tomēr es, līdzās citu ātrslidotāju ziņkārīgajiem skatieniem, sadūšojos un atvēru saini: tur bija ļoti lielas formas glāze ar baltām margrietiņām. Tas bija februārī. Un zīmīte klāt, ka Milvoki latvieši mani sveic Amerikā. Tajā brīdī es sajutos kā latviete…”.

2 - Kauniste un Burka ASV 1970 - A.Graudina foto 1

Lāsma Kauniste (no kreisās) un Silvija Burka (Kanāda), Milvoki, 1970. Artura Graudiņa foto

Pēc 1970. gada L. Kaunistes sporta karjerā vēl bija daudz liela mēroga sacensības. Līdz pat 1973. gadam. Lielajā sportā bija pagājuši divdesmit gadi. Tomēr no ātrslidošanas L. Kauniste neaizgāja, trenēja bērnus sporta biedrībā „Lokomotīve”, vadīja Rīgas 7. BJSS, kur bija arī ātrslidošanas nodaļa.

Līdz ar pēdējām Latvijas meistarsacīkstēm Mežaparkā 1988. gadā garā ceļa ātrslidošana Latvijā beidza eksistēt kā sporta veids. Rīga bija zaudējusi savu slidotavu Mežaparkā. Lāsmas sapnis par atklāto vai apjumto mākslīgā ledus slidotavu, varbūt tādu – kādā reiz startēja Berlīnē – Hohenšonhauzenas slidotavā: ar diviem ātrslidošanas celiņiem (iesācējiem un sportistiem) un hokeja laukumu vidū, bija izsapņots. Savulaik pēc Lāsmas panākumiem „Goskomsport” – Vissavienības Fiziskās kultūras un sporta komiteja piedāvāja Latvijai būvēt mākslīgā ledus celiņu. Tomēr šī izdevība, tāpat kā iespēja sarīkot olimpisko burāšanas regati 1980. gadā, netika izmantota.

LSM 22.852 - L.Kaunistes slidas

Lāsmas Kaunistes slidas, 20. gs. 70. gadi

Ceļā uz citu ātrslidošanu

„Īsais” celiņš jeb šorttreks Latvijā ienāca līdz ar valstiskuma atjaunošanu. Jaunā slidskriešanas veida kūmās stāvēja arī Lāsma Kauniste. Treniņu nodarbības jaunā ceļa skrējējiem viņa vadīja gan Rīgā, gan Liepājā. Viņas pirmo audzēkņu vidū bija Haralds Silovs, kas divas reizes kļuva par Eiropas čempionu daudzcīņā Ventspilī (2008) un Hērenvēnā (2011), bet sudraba medaļu ieguva Turīnā (2009). 

Sajūta, kad nostājies uz ledus, ir fantastiska!

Lāsma Kauniste regulāri piedalījās vecmeistaru sacensībās. Divreiz uzvarējusi vecuma grupā virs 60 gadiem, bet vēlāk arī 65-70 gadu grupā. Kādreizējie konkurenti pasaules un Eiropas ātrslidošanas forumos kļuvuši par draugiem. Lāsma vienmēr labprāt stāstījusi par mūsu sporta vēsturi, par ātrslidošanas panākumiem un cilvēkiem, kas sasniedza izcilus panākumus, neskatoties uz sarežģīto Latvijas vēsturi un nebrīves gadiem. Darbošanās Latvijas Olimpiešu klubā, dažādās labdarības akcijās kopā ar trimdas latviešiem, apliecina Latvijas visu laiku izcilākās ātrslidotājas L. Kaunistes personības spožumu.

Lasma Kauniste Mezavilka foto

Septiņus gadus atpakaļ sarunā ar sporta žurnālistu Arturu Vaideru, L. Kauniste, smejoties, novērtēja likteņa doto iespēju: „.. Pēdējā laikā vairs tik aktīvi neslidoju. Ledus ir slidens. Tomēr tā sajūta, kad nostājies uz ledus, joprojām ir fantastiska. Tā jau ir asinīs uz visu mūžu, jo, pateicoties slidošanai, piedzīvoti neaizmirstamākie dzīves mirkļi. To dēļ bija vērts liet sviedrus.”

Sporta muzejs Tev, Lāsmiņ, vēl prieka pilnas dienas un kādu skaistu mirkli vēlreiz pastāvēt uz ātrslidošanas celiņa!

Raksta autore: Rita Apine, Latvijas Sporta muzeja vadošā pētniece

19.04.2022.